Gaiši dzeltenā mātīte jūnija sākumā izslējusi gaisā vēderiņu un iesmaržina gaisu ar feromoniem, kas koši dzeltenajam tēviņam ir jaukākā smaciņa mūžā.

Ko redzēt dabā jūnijā 2

Māja un dārzs
2016. gada 9. jūnijā 08:30

Ilgdzīvotāji meklē krūkļus

Krūkļu balteņi jeb citrontauriņi ( Gonepteryx rhamni) ir pirmie tauriņi, kas izlido pavasarī, jo ziemu pārlaiž kā tauriņi, nevis kūniņas vai oliņas stadijā kā daudzi citi. Es šogad pirmo citrontauriņu satiku 27. martā, pērn – jau 8. martā. Izrādās, krūkļu balteņi ir tauriņu pasaules ilgdzīvotāji, daudzu citu sugu tauriņi lidinās tikai pāris nedēļas vai pat vēl mazāk. Re, bildē redzams, kā gaiši dzeltenā mātīte jūnija sākumā izslējusi gaisā vēderiņu un iesmaržina gaisu ar feromoniem, kas koši dzeltenajam tēviņam ir jaukākā smaciņa mūžā. Tagad, jūnijā, beidzas teju gadu ilgais tauriņa mūžs: pēc pārošanās mātīte atradīs krūkļus un pie jaunajiem zariņiem pielīmēs oliņas. Ar to arī beigsies citrontauriņa mūžs. Jūnija nogalē izšķilsies zaļi kāpuriņi, kas četras nedēļas čakli skrubinās lapas, pieņemsies svarā, vairākas reizes nomainīs ādu un tad iekūņosies. Kas īsti notiek kūniņā – kā no necilā kāpura izveidojas tik daiļa radība kā tauriņš –, neviens vēl nav spējis izskaidrot, bet augustā izlidos jaunā krūkļu balteņu tauriņu paaudze. To, kur citrontauriņi pārlaiž ziemu, neviens nav spējis izskaidrot, bet nākamajā pavasarī tauriņi izlido koši un svaigi, lai visiem paziņotu, ka gads būs jauks un saulains.

15 gadi līdz uzziedēšanai

Visas mūsu orhidejas ir aizsargājamas, un tāpēc nekad neplūcu to ziedus. Orhidejas zied pļavās, purvos, kāpās un mežos kā brīnums vai Dieva dāvana. Izrādās, orhideju sēkliņas ir sīkas kā putekšņi. Lai līdz tām nonāktu, ar skaistu ziedu un saldu smaržu orhideja sauc talkā kukaiņus apputeksnētājus. Un tur neder jebkura bite vai naktstauriņš, bet gan tādi, kas īpaši piemērojušies iekļūšanai šajos ziedos. Kad putekļsīkā sēkliņa nonāk līdz mitrajai zemei, tā raida augsnē bioķīmiskus signālus, kurus uztver simbiotiskās sēnes. Sēņu hifa aizstiepjas līdz sēkliņai un sāk to apgādāt ar barības vielām. Iespējams, grūti to iedomāties, bet dzegužkurpītei no sēklas uzdīgšanai līdz uzziedēšanai paiet 10–15 gadi! Attēlā redzamā

stāvlapu dzegužpirkstīte

( Dactylorhiza incarnata) parasti zied rozā ziediem, bet retu reizi ieraugāmas arī baltziedu pasuga. Kā šī, kas fotografēta Slīteres dabas takas malā.

Varžu koru kari

Zaļo varžu ( Rana esculenta) tēviņi aizvien vēl dzied riesta dziesmas, kaut daudzas mātītes ūdenī izdējušas ikrus. Tie piebriest kā želantīns un veido ap dīgli savdabīgu lēcu, kas sakoncentrē saules starus un silda kurkulīšus. Dīķos jau izšķīlušies brūno varžu un parasto krupju kurkuļi, šie abinieki nārstoja jau aprīlī un tagad pārvākušies uz sauszemi. Zaļās vardes dīķos un ezeros pavada ilgāku laiku un iepriecina vai, gluži otrādi, tracina mūs ar savu kurkstēšanu. Zaļo varžu tēviņiem mutes kaktos ir rezonatori, varžu papi tos piepūš kā balonus un sacenšas dziesmu karos, kurš ieskandēs gaisus tālāk un ātrāk savaldzinās kādu mātīti.

Ziņkārīgie mazuļi                 

Kamēr jenotsuņu ( Nyctereutes procyonoides) māte devusies uzēst kukaiņus, tārpus un gliemjus, mazos uzrauga tēvs, bet viņu bērnkopība garlaiko, un izskatās, ka zvērs alā iemidzis. Jenotsuņu bērni nāk ārpus alas rotaļāties, tērpušies vienmērīgi tumšbrūnos kažociņos. Bērni turas bariņā, un, ja kaut kas viņi sabaida, visi barā metas atpakaļ alā. Tad pēc brīža nāk skatīties, kas tur bija. Re, mazuļiem mellenāji ir pāri galvai un fotogrāfa kājas šķiet kā parasti gumijas stabi.

Suņus mežā šai laikā nevajadzētu laist bez pavadas. Tagad visur un visiem ir bērni, un jūsu mīļais suns dzīvniekiem var izrādīties īsts kodīgs monstrs.

Šarmantais zilacis

Apmēram mēnesi pēc dzimšanas

lapsēnu

Vulpes vulpes acis ir zilas. Jūnijā viņi sāk nākt ārā no alas, un bieži lapsu māte tos pārved uz citu alu, kur mazāk blusu. Pretēji jenotsunēniem lapsēni ir lielāki individuālisti un mēdz izklīst, kur kurais. Lielie viņus vairs tik rūpīgi nepieskata, jo daudz laika aizņem medības. Bērni spēlējas pie alas, un vecāki, kā arī pērnās māsas tiem nes ēdamo.

Vēl paprāvs bariņš  

             

Dīķī

meža pīlei

( Anas platyrhynchos) seko mazi dzeltenbrūni pīlēni. Jau dažu dienu vecumā tie sāk ķert zemu un lēni lidojošus kukaiņus. Pīļu māte ar bērniem nepārtraukti sarunājas par kaut ko stāstoši vidžinošā balsī. Bet pīlēnus apdraud gan lielas līdakas, gan ūdeles, caunas, sermuļi un pat medīgs mājas kaķis. Bieži vien pīlītei neizdodas izaudzināt pat vienu bērniņu.

Izvēlīgās ēdāja

Ūdeņu strupastes ( Arvicola amphibius) jeb ūdensžurkas tagad kļuvušas izvēlīgākas un ēd tikai augu mīkstākās daļas, neēdamo tās vienkārši nomet zemē. Tā ar laiku barības atliekas sakrājas un ir viegli pamanāmas. Jums nav pat jāredz pati ūdensžurka, lai konstatētu viņas klātbūtni, pietiek ieraudzīt barības galdiņus dīķa malā. Un tad jāsāk uztraukties, jo ūdensžurka rudenī savā barības krātuvē var sanest pat spaini tulpju sīpolu un kartupeļu.

Avots: "Kas Jauns Avīze" / Foto: Anitra Tooma un Vilnis Skuja


Izlasi

Labas ziņas pensionāriem: pensijas kļūs lielākas 62
Krievu sirmgalve pasaka visu, ko domā par "debilo valsti" 18
Princis Harijs pastāsta hercogienei Ketrīnai, kā jutās pēc mammas nāves 4
Pievienot komentāru