Kristaps un Ilze pārceļas uz laukiem un rada leģendu par Bumbiermuižu. FOTO

Līdzās īpašumam atradās sen pamesta kaimiņmāja, ko Čabļi nolēma glābt no iznīcības, iekārtojot košu atpūtas māju draugiem un draugu draugiem. Lai dzīve tajā būtu jautrāka, māju apvija ar cienīgu leģendu un lepni nokristīja par Bumbiermuižu.

Bez elektrības un civilizācijas sasniegumiem

No ārpuses mazā, bet pietiekami plašā māja sākumā bija pavisam necila, turklāt jau sen bez elektrības, kas, loģiski, izslēdz arī citas mūsdienu ekstras. Toties visapkārt baudāma brīžiem mežonīga daba, jo Bumbiermuiža atrodas kalnainajā un gleznainajā Ogres krastā, uz kuru jādodas cauri pasakainam mežam. Sākumā Čabļu ģimene nolēma to iegūt īpašumā aiz līdzjūtības pret pamesto, vientuļo un izdemolēto māju. Domājuši šo neticami romantisko vietu atdzīvināt un nopirkuši par simbolisku naudu. Sākoties krīzei, Kristapam darbā iestājusies dīkstāve, ko viņš nolēma pārlaist radoši – remontējot un iekārtojot māju (Kristaps ir profesionāls galdnieks, kurš nebaidās neviena darba). Abi ar Ilzi visu darīja paši, tāpēc katrs mājas stūrītis ir izlolots un iekārtots ar lielu mīlestību.

Divsimt gadu vecā guļbūve savās jaunības dienās bijusi ar lielu saimniecību, taču pēdējā karā gandrīz cauri sētsvidum gājusi frontes līnija, tāpēc nekas daudz pāri nav palicis. Turklāt padomjlaikos guļbūve nebija smalkais stils, tāpēc bija ieguvusi laikmetīgu pienesumu – sarkanu ķieģeļu fasādi un šīfera jumtu. Šādi ķieģeļi mājas jaunajam tēlam nepiestāvēja, tāpēc Ilze nokrāsoja to pelēku, ļaujot izcelties ar skaistu zaļu sūnu noaugušajam šīfera jumtam.

“Kad māju nopirkām, tā jau gadus trīsdesmit bija pamesta – te bija džungļi bez ceļa, ēka pamatīgi izdemolēta un piemēslota,” atceras Ilze. “Remontam toreiz varējām atļauties tikai 500 latu, jo vairāk vienkārši nebija, pašu darbu un ģimenes draudzenes arhitektes Zanes Teteres idejas. Viņa mūs iedrošināja, ka mājas iekārtošanai jāpieiet ar humoru, deva daudz padomu, bet daži bija par dullu pat mums. Improvizējām, kā mācējām. Domāju, bijām labi skolnieki, jo arī mums iepatikās atstāt laikmeta liecības.”

“Mājai devām arī jaunu vārdu – kad to ieguvām, emociju bija tik daudz, ka tās kaut kur bija jāliek. Pagasts iesniegumu par mājas nosaukuma maiņu atmeta atpakaļ, jo jāsaglabā vēsturiskais, taču mēs gribējām dzīvot šeit un tagad, tāpēc palikām pie sava nosaukuma un leģendas par baronu Bumbieru. Patiesībā tas ir tikpat vēsturisks tēls kā visiem zināmais Minhauzens: leģenda vēsta, ka barons Bumbiers ir īstenais mājas īpašnieks, bet mūs pilnvarojis būt par muižas pārvaldniekiem tuvākos 737 gadus...” smejas Kristaps. “Lai vai kā, māja ir īstena sevis pārbaudīšanas vieta – vai vari sadabūt uguni, sasildīt ūdeni, uzvārīt zupu uz malkas plīts, pavadīt nakti sveču gaismā. Te var izbaudīt to, kas vēl nav piedzīvots, tostarp – kā ir dzīvot bez elektrības, labierīcībām, tikai dabas skaņās un sveču gaismā. Te var klausīties klusumā un saprast, kas tas ir.”

Lai gan elektrība tepat vien blakus ir, vienīgi jāpievelk līdz mājai, tomēr saimnieki nolēmuši likvidēt visas liecības par to. Izrādās, iespēja dzīvot “autentiskā” vidē Latvijā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāma, bet vēlmi to izbaudīt jūt daudzi.

Virtuve pie dabas krūts

Bumbiermuižas lielākais pārsteiguma un viesu pārbaudījuma objekts ir brīvdabas virtuve, kas iekārtota mājas pagalmā, blakus 18. gadsimta zirgu ceļam. Tā ir kādreizējā akmeņainās Ogres pārceltuve, kas joprojām kalpo kā taciņa uz vēsturisko aku, uz kuru jādodas pēc ūdens. Vasaras virtuves centrā ir māla kleķa krāsns ar plīti un malkas sienu, apkārt omulīgi savietojušies koka “dīvāni” – ar lupatdeķiem pārklāti soli, servējamā galda funkcijas pilda milzīgs laukakmens, grīda izveidota no zāģētiem apaļbaļķiem. Turpat “pa rokai” sakārti katli, pannas un krūzītes. Šeit var gatavot ēdienu un arī to baudīt siltajā sezonā, bet aukstākā laikā pavards tiek pārcelts uz romantisko “Jotul” krāsni bēniņos.

Blakus vasaras virtuvei izveidota terase ar milzīgu koka galdu un soliem, no kuras paveras mierpilns skats uz pļavu. Nesen Bumbiermuižas ainava papildināta ar trim fifīgām aitām, turpat netālu ganās arī Čabļu ģimenes savvaļas zirgi, kurus aprūpē abu meita Lūcija. Ja jau te bijis zirgu ceļš, jābūt arī zirgiem!

Muzikālā istaba ar flīģeļgultu

Mājas pirmajā stāvā ir vairākas istabas, kurai katrai dots savs nosaukums un stilistiskā ievirze. Lielā dzīvojamā istaba izveidota no divām savienotām telpām un nodēvēta par muzikālo istabu. Priekšējā ir klavieristaba, jo galvenais objekts te ir pēdējā brīdī no iznīcības izglābtās klavieres, kas noputējušas un sapelējušas atrastas kādā galdniecībā. Tās spēlē visi, kas mīl mūziku.

Otrs mūzikas instruments – 19. gadsimta sākuma flīģelis ar koka rāmi – ieguvis savu otro dzīvi, pārtopot par milzīga izmēra gultu. Šis retums atrasts alus brūzī un kā instruments vairs nebija reanimējams, tāpēc saimnieki nolēma vismaz skaisto rāmi glābt no sapūšanas. Kad bijušie īpašnieki uzzinājuši, ka kāds vēlas to iegādāties, ilgi brīnījās – vai tiešām kādam tas puveklis vajadzīgs?

Abas istabas agrāk apkurinātas ar vienu krāsni, kuras vietā Čabļi tagad izveidojuši milzīgu, kā dejā iegrieztu kamīnu. Kamīna uguns baudāma no visām telpas vietām, bet, ja gribas siltumu īpaši tuvu, pie kamīna salikti pufi, ko samest uz grīdas un sēdēt uguns tuvumā.

Telpas apdare nevis veidota no jauna, bet atklāta sākotnējā – jo remonta laikā saimnieki ņēma nost visus uzslāņojumus, pētot, ko tieši atstāt. “Tāpēc sienas, griesti un grīda te ir viena vienīga glezniecisku faktūru spēle,” skaidro Kristaps. “Piemēram, dēļu grīda bija apsista ar papi, nopindzelēta un noklapēta ar 20 tūkstošiem mazu nagliņu. Bija ko ņemties, lai dēļus izglābtu!”

“Visas lietas, kas te atrodas, kā žurciņas esam savilkuši no malu malām, jo te jau nekā nebija, arī draugi šo to pienesuši,” piebalso Ilze. “Joprojām esam kaislīgi dažādu antikvariātu, blusu tirdziņu un otro roku veikaliņu apmeklētāji, jo vienmēr atrodam kaut ko Bumbiermuižā iederīgu!”

Smaragda istaba un barona guļamistaba ar kontrabasu

Mājai bija miniatūra veranda, kuru izkrāsoja spilgti smaragdzaļu un ar atbilstīgiem aksesuāriem telpai piešķīra austrumniecisku noskaņu – kad pa logu spīd saule, istaba pārējo telpu ietvarā zaigo kā īsts dārgakmens. Šī ir romantiska atpūtas istaba, kur baudīt div vai vienkārši vientulību.

Vēl kāda romantiska telpa, saukta par Barona istabu, iekārtota bijušajā virtuvē, kurā pēc plīts nojaukšanas un flīžu nodauzīšanas atklājusies kārtējā gleznieciskā faktūra, tāpēc saimnieki nolēmuši te iekārtot omulīgu guļamistabu.

Bēniņi ar jumta terasi un siena gultām

Bēniņos iekārtota liela telpa gulēšanai, grāmatu lasīšanai un vakarēšanai. Te ir pat sava jumta terase, kur sildīties pavasara saulītē. Šajā telpā tradicionāli savāktas mantas no saimnieku, viņu vecāku un vecvecāku bērnības. Te kā muzejā var iepazīt dažnedažādas senas lietas, bet atšķirībā no muzeja – arī aptaustīt un izmēģināt.

Ciemiņu guldināšanai Ilze uzdizainējusi atraktīvas un burvīgi smaržojošas siena gultas, tāpēc gulēšanu šeit var asociēt ar nakšņošanu siena šķūnī, un kur vēl šo ekstru mūsdienas var izmēģināt?

7 Ilzes un Kristapa ieteikumi citiem saimniekotājiem

Lieliskus sēžamos lietošanai pļavā var izveidot no parastiem bluķiem, ieģērbjot tos pavisam vienkāršos pārvalciņos. Šiem krāsainās galviņas tapušas no filca, ko Ilze par 10 santīmiem metrā nopirkusi likvidētas tekstilfabrikas izpārdošanā. Tas bija dažādās krāsās un izmantots gan aizkariem, gan gultas pārklājiem, gan sienas apdarei.

Koka terase ar pamatīgu galdu un soliem atgādina teju arhitektonisku objektu. Lai to varētu novietot piekalnītē, pamatam izmantoti lieli laukakmeņi. Izmantojot šo principu, terasi var izveidot jebkurā nelīdzenā vietā.

Vecais zemes pagrabs jau bija pa pusei sabrucis un Bumbiermuižā nebija vajadzīgs, toties bija nepieciešama pirtiņa, tāpēc to nolēma izveidot pagrabā. Lai gan ir uzskats, ka šādā vietā pirti ierīkot nevajadzētu, pagrabam tika izveidota pamatīga izolācija, noapaļotās sienas apšūtas ar dēļiem un izveidotas divas lāvas. Pirtiņa ir pavisam neliela, toties ļoti funkcionāla un darbojas lieliski. Krāsni kurina no iekšpuses, bet stikla durvis ļauj baudīt ainavu, guļot uz lāvas.

Bēniņos izveidota romantiska gulta, kuras pamatne salikta no eiropaletēm un siena ķīpām un matracis pildīts ar sienu. Ir iespēja izmēģināt gulēšanu uz cisu maisa! Sēdēšanai uz grīdas noder parasti, Depo veikalā nopirkti džutas maisi, kas arī pildīti ar sienu. Siena smarža telpā nezūd visa gada garumā, līdz nākamajam siena laikam.

Lai ceļš uz lauku higiēnas telpu jeb ķemertiņu būtu romantiskāks, klētiņas guļbaļķu sienu papildina spogulis, kurā kā citā dimensijā atspoguļojas apkārtējā ainava, radot brīžam sirreālu sajūtu.

. Ierobežotā budžeta dēļ flīģeļa istabā ielikti logi ar plastmasas rāmi, taču Ilze veikli mainījusi to tēlu, nokrāsojot ar vecināšanas tehniku, ko apguva, konsultējoties ar speciālistiem krāsu veikalā. Nu tie izskatās pēc vecai mājai piedienīgiem koka rāmjiem ar laika zoba sagrauztu krāsojumu...

. Māja bija apdarināta ar sarkaniem padomjlaiku ķieģeļiem, kas pilnīgi nemaz neatbilda Bumbiermuižas tēlam, tāpēc Ilze tos nogruntēja un nokrāsoja ar speciālu fasādes krāsu. Krāsa klāta tikai uz ķieģeļiem, atstājot neaizkrāsotu šuvojumu, tāpēc fasāde neizskatās mākslīga un pārlieku jauna.

Informācijai

www.bumbiermuiza.lv