Zemestauki, alnis narkomāns, cauna veģetāriete: ko redzēt dabā septembrī
Vides žurnāliste Anitra Tooma stāsta, ko redzēt dabā septembrī. Šis ir laiks, kad aļņi saēdas mušmires un zaudē prātu.
Meža cauna: plēsēja veģetāriete
Šis ir laiks, kad par daļējiem veģetāriešiem pārtop visīstākie plēsēji – caunas nolasa naktī nokritušos bumbierus, plūmes un ābolus. Šajā laikā jaunās caunas jau kļuvušas patstāvīgas un, ja zvēriņam nav paveicies medībās, var izdzīvot, ēdot augļus dārzos un mellenes mežā. Zemēs ar maigāku klimatu, piemēram, Īrijā un Šveicē, caunas no augļiem vien pārtiek pat pusgadu. Līdzīgi rīkojas āpši, jenotsuņi un lapsas.
Šajā laikā pat vilka izkārnījumos var ieraudzīt ābolu sēkliņas. Reizēm izbrīna, cik daudz nesakošļātu ogu ir plēsēju mēslos, bet zinātnieki izpētījuši, ka visu vajadzīgo organisms iegūst caur ogas miziņu.
Alnis: meža narkomāns
Septembrī notiek Latvijā lielāko zīdītāju – aļņu – riests. Šajā laikā tēviņš mēdz saēsties trejlapu puplakšus, kas satur psihotropas vielas un alkaloīdus, kas uz lielo zālēdāju iedarbojas uzbudinoši. Aļņi ēd arī sarkanās mušmires, un, ja zinām, ka narkotiku lietošanas senākais iemesls bija, lai karavīrs nebaidītos, aļņu rīcība šķiet ļoti pamatota. Tomēr ir neiespējami pateikt, vai puplakšu un mušmiru pārdozēšana izraisa aļņu neadekvāto uzvedību, kad bullis sevi ir tiktāl iedrošinājis, ka nebaidās vairs ne no kā. Tikpat labi tā var būt dzimumhormonu pārprodukcija organismā.
Visticamāk, aļņu dīvaino uzvedību izraisa abi faktori. Ja mežā pamanāt dubļu vannas, kas neganti ož, ziniet, ka tās ir pārnadžu riesta bedres. Šajā laikā alnis vietās, kur čurājusi alniene, ar priekškājām izkasa bedres un tajās urinē, tāpēc šīs vietas īpaši ož. Raksturīgā smaka mātītēm sinhronizē meklēšanās sākumu. Dažas nedēļas pēc tam, kad buļļi sāk riesta bedru veidošanu, visas apkārtnes aļņu govis ir gatavas pāroties.
Mežā sastopot noslienājušos aļņu bulli, kurš raugās uz jums ar miglainu skatienu, jādodas prom vai jārāpjas kokā. Ja vien spējat – tas jādara nesteidzīgi, jāizvairās no straujām un nervozām kustībām. Atcerieties: riesta laikā aļņu bullis katrā kustīgā tēlā saskata sāncensi vai mātīti, un, tā kā jūs neesat ne viens, ne otrs, labāk nemēģiniet izbaudīt uz savas ādas zvēra vilšanos.
Dzērve: ceļo kāsī ar ģimeni
Dzērvju baros rudenī var skaidri saklausīt jauno putnu pīkstošās balsis. Šie ir apbrīnojami putni, jo ceļā uz dienvidiem tie lido ģimenēs un vismaz viens no vecākiem ir ar jaunajiem. Pāris sezonā izaudzina vienu vai divus bērnus. Šī kārtība pajuks ziemošanas vietās, un pavasarī atpakaļ bērni un vecāki dosies atsevišķi. Kad redzi tīrumā trīs vai četras dzērves: zini, tā ir ģimene!
Zemestauki: smirdīgā sēņošana
Tie ir parastie zemestauki Phallus impudicus, tulkojumā – nekaunīgais falls. Sēne aug mežonīgi ātri – pieci milimetri minūtē – un tāpēc iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā. Gan pārtikā, gan medicīnā to izmanto tikai olas stadijā, ēdama arī svaigā veidā.
Dziedniecībai zemestauku olas iesaka vākt agri no rīta līdz sešiem. Sēnei noņem miziņu un nekavējoties sagriež, lai tā neturpina augt, citādi būs pilns kurvis ar smirdīgiem fallveidīgiem kātiem, kas nekam neder. Tad sagrieztās sēnes aplej ar stipru, vismaz 69 grādu, degvīnu vai spirtu. Burciņu aizvāko un liek glabāties tumšā, vēsā vietā 21 dienu, tad izkāš caur marli un lieto.
Var sagatavot zemestauku sulu, tad atliek sagrieztās sēnes nolikt vēsumā un nokāst iztecējušo šķidrumu. Dziednieki zemestauku preparātus iesaka audzēju profilaksei, tie stiprina imunitāti, šķidrina asinis, ārstē nieres, gastrītu, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, olvadu un prostatas iekaisumus, tromboflebītus, ādas sēnīšu slimības.
Nevēlamais gada koks - ošlapu kļava
Septembrī pamazām dzeltē koku lapas, un, priecājoties par toņu daudzveidību, skatiens apstājas pie koka, ko sauc par kļavu, bet kura lapas nemaz nav līdzīgas kļavu lapām. Tā ir ošlapu kļava Acer negundo, kas šogad iecelta gada koka, precīzāk – nekoka, godā.
Izrādās, 1817. gadā ošlapu kļavas stādi Latvijā pirmo reizi piedāvāti J. H. Cigras katalogos, taču pirmie stādījumi izsala. Tomēr pirms 100 gadiem ošlapu kļavām Latvijas klimats kļuva pieņemamāks, tās stādīja dārzos un parkos, nu tās aug Daugavas krastos un citu upju ielejās, gar dzelzceļiem un grāvjos.
Cīņa ar ošlapu kļavām nav viegla, jo celmi dzen kuplas atvases. Šim kokam īpaši patīk cilvēku nepieskatītas urbānas ainavas, pagaidām dabiskos mežos to velti meklēt, bet dendrologi bīstas, ka arī tur šī invazīvā suga varētu ieviesties, jo Latvijas ziemas kļūst maigākas.
Ziedi ir līdzīgi oša ziediem, jau pa gabalu var redzēt sarkanbrūnus spārnuļus. Tieši sievišķos kokus ar spārnuļiem zaros dendrologi ierosina izcirst pirmos, lai apkārtnē neiesējas simtiem jaunu augu.
2010. gadā pie Zasulauka stacijas augoša ošlapu kļava bija sasniegusi dižkoka izmērus – teju 2,9 metru resnumu. Taču pērn to nozāģēja, un tagad neviena ošlapu kļava, kas būtu resnāka par 2,5 metriem, nav zināma. Par šo koku invāziju ziņo vietnē dabasdati.lv.
Anitra Tooma, "Kas Jauns Avīze" / Foto: Vilnis Skuja, Shutterstock
