Valdība nepiekāpjas medniekiem: neļaus šaut mērkaziņas

Turklāt no medījamo dzīvnieku saraksta izsvītrotas divas ūdensputnu sugas – tumšā pīle un kākaulis. To paredz izmaiņas Eiropas Savienības regulā, kas tos nosaka par aizsargājamiem putniem.

Tā kā Medību likums bija atvērts, mednieki vēlējās vismaz kādu kompensāciju – atļaut šaut mērkaziņas, kuru medības Latvijā ir aizliegtas kopš 2004. gada. Tomēr cerēto viņi nav panākuši.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības prezidents Viesturs Ķerus norāda, ka šo bridējputnu populācijai ir tendence samazināties visā Eiropā, līdz ar to ir tikai laika jautājums, kad arī mērkaziņas varētu pasludināt par apdraudētu sugu. Turklāt mednieki bieži vien mērkaziņas sajaukuši ar citiem ar aizsargājamiem putniem – ķikutiem.

“Uzskatu, ka jautājums par mērkaziņu medību iespējamo atļaušanu nu ir slēgts. Protams, izmaiņas Medību likumā vēl jāskata valdībā un Saeimā, bet parasti likumos šādas izmaiņas neievieš, ja tās jau izskatītas Ministru kabineta komitejas sēdē,” Kas Jauns Avīzei saka Ķerus.

Tikmēr Mednieku asociācijas pārstāve Linda Dombrovska ir neizpratnē. Viņa apgalvo, ka medības sniedz būtisku ieguldījumu vides aizsardzībā, turklāt mērkaziņu populācija patlaban ir stabila. Viņa ierosinājusi, ka mērkaziņu medību sezona jānosaka laikā, kad ķikuti devušies rudens migrācijā. Ķerus iebilst, ka bijuši gadījumi, kad ķikuti Latviju pamet tikai novembra sākumā.

Zoologs Vilnis Skuja: esmu par medībām, bet pret putnu medībām

Es esmu par medībām un medīšanu, jo saprotu, ka bez tām Latvijā nevarēsim sadzīvot ar bebru, staltbriežu, aļņu, mežacūku, sīko plēsēju un citu medījamo dzīvnieku populācijām.

Šo dzīvnieku skaitam nekontrolēti augot, neglābjami veidosies stāvoklis, kad galu galā nāksies to skaitu samazināt. Bet ir kāda medījamo dzīvnieku grupa, kuru medīšanai nevar rast racionālu pamatojumu, – tie ir putni.

Putnu Latvijā nav par daudz, un to skaitu veiksmīgi regulē dabiskie faktori. Domājams, ka vairākumā gadījumu medības Latvijas medījamo putnu populācijas ietekmē maz. No nomedītajiem putniem iegūtās produkcijas daudzums kopumā ir niecīgs, un tas pavisam noteikti nav nozīmīgs pārtikas avots, kā to bieži apgalvo mednieki.

Statistika liecina, ka vidēji katrs mednieks sezonā nomedī 1–2 putnus. Pat ja pieņemam, ka visi nomedītie putni ir lielas mercenes, kas, protams, tā nav, tad sanāk, ka katra mednieka ģimenei ieguvums gadā ir mazāk nekā divi kilogrami putnu gaļas.

Kāpēc tad Latvijā medī putnus? Atbilde ir briesmīga: lai gūtu baudu, šaujot uz dzīvu mērķi – putnu. Varētu jautāt, vai šo efektu nevar panākt, šautuvē šaujot māla šķīvīšus? Mednieki apgalvo, ka nekas nevar aizstāt to “brīnišķo” sajūtu, ko viņi gūst, šaujot uz putnu. Tātad pāri visam mednieka tiesības gūt baudu nogalinot vai, kas ir vēl ļaunāk, sagādājot ciešanas sašautajam putnam.

Atgādināšu, ka kādu trešo daļu sašauto putnu mednieki neatrod un tie mirst, bieži vien ilgā, mokošā un pilnīgi bezjēdzīgā nāvē. Jājautā – vai tiešām kaut kam tādam jānotiek 21. gadsimtā? Vai mums – sabiedrībai – būtu rāmi jānoskatās, kā šis viens procents no populācijas apmierina savu perverso arhetipisko instinktu?