Suņu kaklasiksnas, foto un svecītes. Zvēru kapusvētkos godina mirušos mīluļus. FOTO

No gada uz gadu septembra otrajā svētdienā Rīgas–Liepājas šosejas otrajā kilometrā var redzēt garu automašīnu rindu (pirms desmit gadiem vienā laikā piebrauca pat 500!). Kas notiek? Tikai vērīgāks garāmbraucējs dziļāk mežā pamana balināta koka vārtus ar uzrakstu Citi medību lauki. Tieši turp no mašīnām plūst cilvēki ar puķu pušķiem – ir aizgājušo mājdzīvnieku piemiņas diena.

Kapusvētki ar mācītāju

Atceroties laikus pirms 12 gadiem, kad šī kapsēta tika atklāta, pats fakts par mājdzīvnieku apbedīšanu, pietuvinātu cilvēku tradīcijām, šķita neticams. Vēl neticamāka likās doma, ka arī cilvēki gribēs gulties blakus saviem aizgājušajiem mīluļiem... Bet tas ir noticis! Citi medību lauki ir kļuvuši par teju vai skaistāko un sakoptāko kapsētu Latvijā, un pērn blakus ņūfaundlenda Karbo kapam tika ierakta arī viņa saimnieka un šīs vietas izveidotāja modes mākslinieka Uģa Rūķīša pelnu urna. Līdz ar to mainījies arī pašas kapsētas statuss, jo šajā zemē guļ kristietis, tāpēc šogad aizgājušo mājdzīvnieku piemiņas dienā, kas tradicionāli tiek atzīmēta septembra otrajā svētdienā, luterāņu mācītājs Valdis Baltruks teica runu, tērpies talārā, kā arī noskaitīja Tēvreizi. Viss kā pie cilvēkiem.

Piemiņas dienas scenārijs ir nemainīgs – svētdienas pievakarē kapos sāk skanēt liega saksofona vai vijoles mūzika, un mazo aizgājēju apraudzītāji pulcējas pie centrālā monumenta – lielas, metālā lietas suņa kaklasiksnas, kurai apkārt saliktas svecītes, ziedi, mīļlietiņas un fotogrāfijas kopīgajos kapos apglabātajiem suņiem un kaķiem. Kad visi sapulcējušies, kapu direktors un mācītājs teic sirsnīgu runu, pēc kuras visi tiek aicināti uz nelielu mielastu ar kafiju un maizītēm. Tie, kas šajā pasākumā piedalās gadiem ilgi, jau ir iepazinušies un sadraudzējušies. Starp citu, nevienā no šīm svētdienām nav lijis...

Mācītājs Valdis Baltruks ir piedalījies visās šīs kapsētas piemiņas dienās un neslēpj neticību uzskatam, ka suņi un kaķi ir primitīvas radības, kuras nespēj mīlēt (tikai pieķerties) un pēc nāves nav pelnījušas svētību.

„Mīlestība sākas ar uzticēšanos. Vai mēs kādam tik ļoti uzticamies, kā suns savam saimniekam? Mīlestības pamatā ir upuris. Kā lai citādi nosauc suni, kurš savu dzīvi velta un upurē saimniekam? Rodas jautājums: kurš mīl vairāk – viņi vai mēs? Tā gaidīt, kā prot suņi un kaķi, neprot neviens no mums, un mēs nākam šurp, lai viņiem pateiktos par šo gaidīšanu,” šogad savā runā teica Valdis Baltruks.

Jaunajam Rūķītim tēva mantojums patīk

Pēc tēva nāves kapsētas direktora vietu ir mantojis Uģa dēls Kristaps Rūķītis. Protams, viņš zināja, ka kādreiz būs jāturpina tēva iesāktais, taču nenojauta, ka tas notiks tik drīz. Paralēli tēva mantojumam Kristaps turpina savu ierasto dzīvi: strādā LNT, vadot raidījumu Degpunktā, muzicē MC Orķestrī, audzina divus mazus bērnus. Uz jautājumu, vai šis darbs patīk, Kristaps saka: „Nav tā, ka nepatiktu. Patiesībā – ir forši! Šī vieta ir pozitīvi uzlādēta. Lai arī cilvēki, atvadoties no saviem dzīvnieciņiem, raud, nākamajās reizēs viņi nāk jau ar smaidu – te valda neparasta aura un miers. Kā teica kāds mūsu klients – te guļ tikai labie...”

Kristaps atzīst, ka oficiāla dzīvnieku apbedīšanas vieta ir civilizētas sabiedrības nepieciešamība. Un ne tikai tāpēc, ka pilsētniekiem nav, kur glabāt savus mīluļus: „Tas ir tikai un vienīgi kultūras jautājums. Nekādi sodi par aprakšanu sētmalē cilvēkus nemainīs.”

Kristaps gan piebilst, ka, būdams šīs kapsētas galva, nav tik atvērts pret klientiem kā tēvs – Uģis bijis gandrīz kā hronists, kurš piekritis noklausīties teju visus stāstus par aizgājušajiem mīlulīšiem. Viņam tika rādīti fotoalbumi un dotas videokasetes, lai mājās noskatās. Kristaps šajā jomā distancējas. Ne jau tāpēc, ka viņam nav žēl vai viņu tas neinteresē, – tā ir smaga emocionāla nasta, un dzīvot ir vieglāk, ja to nenes.

Kapsēta ar pilnu servisu

Ne visās valstīs ir oficiālas jeb licencētas, nevis patvaļīgi ierīkotas masu dzīvnieku kapsētas. Latvijas iedzīvotājiem ir paveicies – Citi medību lauki ir ne tikai legāli, bet pat Starptautiskās mājdzīvnieku kapsētu un krematoriju asociācijas, kuras galvenā mītne atrodas ASV, biedri. Tas nozīmē, ka šīm mūžamājām ir garantēta arī mūžīga drošība – te nekad nebūvēs ne šoseju, ne lielveikalu, te arī neplosīsies vandaļi vai meža zvēri, kuriem dažreiz kārojas parakties, jo pie žoga, kas ieskauj kapu teritoriju, ir ierīkotas novērošanas kameras. Protams, šāds serviss un apsardze nav gluži par velti – individuālo kapavietu īpašniekiem jāmaksā neliela nomas maksa.

Ir padomāts arī par cilvēkiem, kas aizgājušajiem mīluļiem nevar nopirkt individuālo kapavietu (tā maksā 170 eiro, pie centrālā monumenta – divtik dārgi), – ir ierīkota masu apbedīšanas vieta, kurā nonāk arī veterinārajās klīnikās mirušie dzīvnieki. Kapsētā ir neliels morgs un tiek piedāvāti citi servisi – var pasūtīt speciālu transportu, zārku (no jūrascūciņas izmēra līdz milzu suņu parametriem, turklāt gan vienkāršu, gan polsterētu ar zīdu) un kapa pieminekli. Padomāts arī par kapu kopšanu – uzlikts ūdens pumpis, pieejamas lejkannas un grābekļi. Nākotnē iecerēta arī neliela krematorija.

Šie ir patiesi internacionāli kapi, jo mājdzīvnieku mirstīgās atliekas ir vestas no Lietuvas, Krievijas, Somijas... un pat no Ķīnas. Cik daudz ģimenes mīluļu atdusas Rūķīša kapos? Reģistrēts vairāk nekā 3000 individuālo kapavietu, bet jārēķinās, ka pusē to dus vismaz divi mājdzīvnieki. Vēl vairāk apbedīts kopīgajā kapavietā, tā ka gala cipars varētu krietni pārsniegt desmit tūkstošus.