Valters Frīdenbergs atklāti par sāpēm, ārstēšanos un dzīvesprieka saglabāšanu: "Man no nāves nav bail"

„Pirms mēneša man Latvijā tika veikta viena plānotā operācija, bet tagad ir tāds mazais atkopšanās process. Lēnu garu atgriežos uz skatuves, pie darbiem, kuri man vislabāk patīk,” žurnālam "Kas Jauns" atzinis Valters.

Viņš pēc pusotru gadu ilgas cīņas ar vēzi un ārstēšanās Vācijā nu patiešām izskatās par vairākiem gadiem jaunāks, viņam arī atauguši mati. Valters ir smaidīgs un dzīvespriecīgs, taču pārvietojas lēni, pieklibodams – tās ir nesen pārciestās operācijas sekas. Mūziķi visur atbalsta viņa draudzene, mudinādama taupīt spēkus un atgādinādama par atpūtas brīžiem. Bet, par spīti veselības problēmām, Valters smēķēšanu gan nav atmetis – viņš uzvelk pa dūmam no elektroniskās cigaretes.

Ar varbūtību 50 pret 50

Protams, atveseļošanās no tik smagas slimības nenotiek vienā dienā. Vai vēzis, kā dēļ pēdējo pusgadu mūziķis pavadīja Vācijā, vēl nav uzvarēts? „Par to mediķu konsīlijs vēl spriež. Tiek pētītas analīzes, tiek novērots mans stāvoklis. Tā ka es pats vēl neko konkrēti nezinu,” paskaidro Valters un nepavisam neapvainojas par tiešu jautājumu – cik liela cerība ir uz pilnīgu atveseļošanos? „Ārsti nerunā par cerību. Ārsti runā par statistiku. Bet statistika ir tāda, ka… Nu, varbūtība ir 50 pret 50 – vai nu būs, vai nebūs! Tā arī dzīvoju. Es dzīvoju tajos 50 procentos, ka viss būs labi, un izbaudu katru dienu,” optimistisks ir mūziķis.

Daudzi, uzzinot, ka izdzīvošanas varbūtība ir pusi uz pusi, iespējams, psiholoģiski sabruktu, taču Valters ir dzīvespriecīgāks par dažu labu absolūti veselo. Kas viņam pašam galvā darās, domājot par savu dzīves lielo varbūtību? Kā cilvēks var dzīvot normālu dzīvi, zinot, ka izdzīvošanas iespējas 50 pret 50? „Es nezinu. Patiešām! Pats par to esmu domājis, taču man nav atbildes. Es nezinu, kā mana domāšana, mana psihe ir nostājušās tā, ka visu uztveru pozitīvi. Piemēram, esot klīnikā Vācijā, redzēju daudzus onkoloģijas slimniekus. Katrs no viņiem bija ar savu psiholoģisko stāvokli. Bija tādi kā es, kuri devās uz ārstēšanas procedūrām, zinot, ka jādara tas, kas jādara, un viss būs labi. Bet sastapu arī tādus, kuri bija morāli un emocionāli sagrauti. Kuru acīs bija redzams, ka ir jau padevušie, uzzinot diagnozi. Bet kā lai izārstē cilvēku, kurš pats jau sevi ir norakstījis? Kā? Un man nav arī atbildes, kur es smeļos savu pozitīvismu. Kad to saņemšu, tad uzrakstīšu lielu grāmatu par to visu. Bet tagad man vēl nav atbildes…” atzīstas Valters.

Kā palīdzēt ar vēzi slimajiem?

Vaicāts, kāda bija paša pirmā reakcija, uzzinot par savu diagnozi, Valters pasmaida: „Es taču pats pēc sava ķermeņa stāvokļa nojautu, ka man ir kas tāds. Vienkārši gāju pie ārsta ārstēties, tāpat kā no iesnām un klepus. „Re, kur es esmu, dakter, man ir aizdomas par tādu lietu, paskatāmies, pārbaudām, ārstējam…” Un tā arī darījām. Bez lieka stresa un nevajadzīgiem pārdzīvojumiem.”

Valtera vitālitāti un dzīves gudrību var tikai apbrīnot. „Bet varbūt ir tieši otrādi? Varbūt esmu muļķis, kuram galvā neaiziet tas, ka jebkurā brīdī varu nomirt,” nosmejas mūziķis. Vai viņu netraucē tie cilvēki, kas jūt līdzi un žēlo, jo skaidri zina, ka iznākums var būt arī bēdīgs? „Nē, protams, nē! Es zinu, ka viņiem savās izjūtās ir daudz grūtāk nekā man. Jo viņi patiešām nezina, kā īsti reaģēt, ko šādā situācijā labāk darīt, kā palīdzēt.”

Ko Valters iesaka darīt tuviniekiem un draugiem, kad kāds no viņu līdzcilvēkiem nonāk tādā situācijā? „Noteikti runāt, noteikti prasīt. Jo neziņa ir daudz sliktāka nekā baisā patiesība. Un tad, zinot visu, kā ir, jau vari izdomāt, kā turpmāk rīkoties. Kaut vai slimnieku izvilkt ārā no mājām. Pavisam noteikti! Par spīti visām sāpēm un kaitinošajam garastāvoklim. Jo tas palīdz! To es tagad varu apgalvot droši."

"Taču zvanītāji nedrīkst padoties. Kā, piemēram, mūsu grupas "Coco Orchestra" basģitārists. Redzēju – vienreiz zvanījis, otro, trešo reizi. Un tad jau arī man sāka kļūt neērti, nolēmu atbildēt. Un tad viņš uzaicināja ciemos pie sevis, uz vakariņām… Šī izdošanās ārā no mājām, iziešana cilvēkos patiešām palīdz. Tad ir pavisam cits dzīves gars. Nevajag atstāt cilvēku vienu pašu gruzīties! Jā, bet man bija arī periodi, kad teju visu nedēļu neatbildēju uz telefona zvaniem. Tad talkā nāca dzīvesbiedre, kura tad atbildēja uz zvaniem, nodeva tālāk ziņas par manu stāvokli,” atceras Valters .

„Plusiņu ir daudz vairāk nekā mīnusu”

Zināms arī, ka, ārstējoties Vācijā, Valters cietis tik nežēlīgas sāpes, ka viņam pat tika injicētas narkotikas, lai tikai atvieglotu viņa stāvokli. Tagad Valteram par to nāk smiekli, kad tiek pajautāts, vai nav kļuvis par narkomānu: „Diemžēl ārstēšanas procesā cietu tik lielas sāpes, ka man ārsti injicēja morfiju. Un tajā brīdī, kad sāpes ir tik lielas, ka vienīgais līdzeklis ir morfijs, tad nepavisam nedomā par blaknēm, par to, ka tās ir narkotikas, ka var iestāties atkarība. Jo tajā brīdī, kad vairs nejūti sāpes, vairs ne par ko nedomā, vienkārši aizej gulēt. Un tas ir pats galvenais!”

Kopš Valtera slimības pagājis pusotrs gads. Tagad, vaicāts, vai ir bail no nāves, mūziķis atbild tieši: „Nē! Pilnībā nav! Šo līdzšinējo dzīvi esmu nodzīvojis tā, ka pašam ir prieks. Manā līdzšinējā rīcībā plusiņu ir daudz vairāk nekā mīnusu, tāpēc man nav, no kā baidīties, man nav tukšuma izjūtas. Jā, protams, ir lietas, ko dzīvē noteikti vēlētos paveikt, – es ļoti, ļoti gribu sev bērnu un viņu izaudzināt. Vai tas sanāks? Kas to lai zina. Bet profesionālajā ziņā gribētos uztaisīt savu mūzikas albumu. Lai arī cik slikts tas sanāktu, bet gribu, lai ir tāds albums ar manis dziedātām dziesmām.”