Jānis Šipkēvics precīzi pasaka, ko mēs visi domājam par Dziesmu un deju svētkiem

"Par Dziesmu un deju svētkiem
2018.gada 8.jūlijā

Lieki teikt, ka allaž Dziesmu un deju svētki ir bijis liels un būtisks notikums. Katrā laikā tam sava loma un svars. Bet šajā reizē jo īpaši sajūtu lepnumu, apbrīnu un mīlestību. Apbrīnu par svētku dalībniekiem - tiem, kas šo fenomenu dara dzīvu, mīlestību visapkārt no tiem, kas iesaistīti šo svētku sarīkošanā, un lepnumu mūsos, kas latvieši (un ne tikai) - par to, ka esam daļa no šiem svētkiem, ka mēs tā spējam. Šajā reizē jo spēcīgi es ticu, ka līkne ir augšupejoša. Es, goda vārds, gluži vai sataustu gaisa svārstības, kas pilnas ar jaunu jaudu, ar ticību, ar apņēmību. Tās kā brīnumaina vētra, kas augšāmceļ cietušus kokus, mums pēc sāpīgiem sitieniem, kritieniem, jautājuma zīmes iztaisnojusi par izsaukuma.

Svētku atklāšanas dienā ejot cauri pilsētai, man pretī nāca ļaudis no citas planētas - apgaismoti, siltām, smaidošām acīm, latvieši, kas mīl būšanu, mīl viens otru un mīl dzīvošanu Kolkā, Zilupē, Iļģuciemā un Mežaparkā. Īstie latvieši. Tie ir mūsu mīļie mēs, kas ik pa laikam pazūd un tad atrodas. Un es ticu, ka tie īstie mēs ir šie brīnumainie, nevis otrādāk. Mēs neizliekamies par labākiem svētku laikā, drīzāk citkārt aizmirstam, cik stipri un gaiši esam. Mēs esam gaiši un spēcīgi piedzimuši šeit. Skaistajā Dieva azotē.
Pāris dienas atpakaļ aizdomājos par vietu, kurā tiekamies svētku noslēgumā. Mežaparks. Vai tas nejauši? Meža parks. Kā balsis lielā burzmā, kad sakārtotas, vienotas veido kori, kā savvaļa un brikšņi pārtop parkā. Tā mūsu katra iekšpuse, kad pārdomāta un ar mīlestību sakopta, top par sirsnīgu sētu, kas pati saskaņā ar sevi, savu dzimtu, kā arī laipni gatava uzņemt viesus, kaimiņus, palīdzēt citiem.

Šajā reizē ir sajūta, ka tas ir īsts, spēcīgs, jauns sākums. Ir notikusi paaudžu maiņa, taču mūsu priekšgājēji joprojām ir jaudas pilni un, lai arī ar izņēmumiem, gatavi pieņemt pārmaiņas, uzņemt jaunus spēkus. Jaunos, kas alkst dot savu jauno spītu, spējas un gudrību.

Šie ir labākie Dziesmu un deju svētki, kādus es savas dzīves laikā esmu piedzīvojis. Sākot no sirsnīgā un cilvēcīgi saliedējošā atklāšanas koncerta, sirdi augšupceļošā garīgās mūzikas svētvakara Doma baznīcā, mākslinieciski vērienīgā vokālsimfoniskās mūzikas notikuma Arēnā Rīgā, kā arī viennozīmīgi veiksmīgā noslēguma koncerta Mežaparkā. Šeit es novēroju jaunu gaumes, spēju un jaudas mijiedarbi. Jau pašā pamatā - ar Austra Mailīša atmodināto estrādi, mani iejūsmoja itin viss - programmas uzbūve (bravo Mārtiņam Klišānam), scenogrāfijas - kas smalki nostrādāta no skatuves ietērpa līdz gaismu partitūrai un kora mapītēm. Ārkārtīgi spēcīga un pamatota šķita arī koncerta režija, saturiskā attīstība, šeit noliecu galvu Uģa Brikmaņa priekšā.
Man šķiet, mēs esam atraduši īsceļu uz sevi. Esam tikuši tuvāk savam kodolam, mums beidzot ir spīts, krampis un stāja arī brīvā Latvijā, ne tikai ilgās un cerībās uz to.

Muļķīga pārpratuma dēļ es šodien paliku bez savas koncerta aproces un netiku klātienē izbaudīt svētku noslēguma brīnumu. Bet tas mani neapstādināja svinēt šo laimīgo iespēju būt daļai no mūsu kopības. Es baudīju skaistu un patiesu koncerta atspoguļojumu Latvijas Televīzijā. Šai iespējā gribu pateikt paldies arī visiem tiem rūķīšiem, kas Dziesmusvētku maģisko rituālu un tā spēku atnesa uz mājām, kurās mīt tie, kam nebija iespējas šo visu pieredzēt Mežaparkā.

Svētki, kas sadziedē lauztās priedes, kas par lepnām spēka zīmēm pārvērš rētas. Vairas Vīķes - Feibergas reiz teiktie vārdi ar gadiem tiek pamazām saklausīti un novērtēti - mēs, draugi, esam diženi, mēs esam vareni. Tas ir nākotnes spēks. Sveiks lai tas dzīvo! Mūžīgi.

Jānis Šipkēvics

P.S. Eva Juhņēviča ir dinamīts."