Rīgas dzīve naktī. Recenzija par filmu "Rīga (Dublis 1)"

Elīna Marta Martinsone

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Īpašos seansos būs iespēja redzēt netipisku franču – latviešu projektu, kas tapis vairākus gadus.

Vienā gadā iznāk divas filmas, kas tapušas bez valsts finansējuma un ko vadījis tikai un vienīgi entuziasms un mīlestība pret kino. Pirmā ir nu jau plašo popularitāti ieguvusī «Kriminālās ekselences fonds», un otrā ir savdabīgā «Rīga (Dublis 1)», ko radījis franču režisors Zigfrīds.

Vienmēr ir interesanti skatīties to, kā Latviju redz ārzemnieki, – kas piesaista viņu uzmanību un kā viņi interpretē šeit notiekošo. Lai arī Zigfrīda novērojumi brīžiem ir precīzi, tie mēdz aizpeldēt nepatīkamā teritorijā, cerams, gluži vienkārši apspēlējot stereotipus un tipiskās frāzes, ko reizēm stāstām ārzemniekiem.

Tam visam pa vidu ir dažādi varoņi, tipāži, dīvainas situācijas un neizprotamas rīcību motivācijas. Ne velti filmā teju visu laiku skan mūzika – tā ir kā džeza improvizācija. Haotiska, neparedzama, saistīta ar instinktiem un brīžiem arī nesaprotama. «Rīga (Dublis 1)» par savām galvenajām varonēm izvirza četras sievietes – Elitu, Ivetu, Elīnu un Paulīnu. Visas četras mīl, iemīlas, dusmojas, pieļauj kļūdas, dzīvo kaislīgu dzīvi, bet, protams, ka šī dzīve grozās ap vīriešiem.

Kā jau rakstīts filmas anotācijā: «Vīriešu trūkums Rīgā dara šīs sievietes teju vai trakas.» Paralēli šiem stāstiem ieraugām Rīgas pulsu – dažādus cilvēkus, dažādas dzīves uztveres un vēlmes, vēlmes, vēlmes.

Ja man šī filma būtu jāraksturo vienā teikumā, tas būtu – kas notiek ar Kaņepes Kultūras centra apmeklētājiem pēc tam, kad viņi no turienes aiziet? Šķiet, ka Zigfrīds ir vērojis šos cilvēkus un mēģinājis iztēloties viņu stāstus. Tie ir bohēmiski, traģiski un reizēm arī gaužām smieklīgi.

Pilsētas džezs

Filma sākas ar spraigu montāžu, fonā skanot ritmiskam džezam. Un tā ir arī filmas stilistiskā atslēga. Ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli un sižetiski tā ir kā džezs – nekontrolējams, improvizācijas pilns, un tiem, kam šī mūzika nav tuva, – jā, arī nogurdinošs.

Rokas kamera pienāk saviem varoņiem ļoti tuvu (lielāko daļu filmas veido aktieru seju tuvplāni), it kā vēloties uztvert ko netveramu, ko vēl šīs sejas varētu atklāt par cilvēkiem. Tieši šī brīvā pieeja attēlam piešķir filmai pavisam dīvainu pseidodokumentalitātes sajūtu.

Kas viņi ir?

Otrs aspekts, kas vēl vairāk apspēlē šo it kā «dokumentalitāti», ir tas, ka varoņus sauc, tāpat kā aktierus, kas viņus atveido. Piemēram, Elita Kļaviņa atveido Jaunā Rīgas teātra aktrisi Elitu. Filmā arī redzami izrāžu un mēģinājumu fragmenti. (Šīs ir vienas no asprātīgākajām filmas epizodēm.)

Taču arī šeit ir interesanta spēle ar Rīgas kultūrtelpu – zinātāji saprot, ka filmā redzamo «Ilgu tramvaja» izrādi veidojusi Inese Mičule, nevis Kaspara Znotiņa atveidotais režisors Kaspars. Filmā parādās vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri spēlē ne gluži sevi, bet vidi, kurā atrodas. Un tieši šī realitātes jaukšana un apzināta pludināšana rada filmai piemītošo rēbusa sajūtu.

Anarhistu kino

Kopumā jāatzīst, ka filmai ir gana daudz trūkumu – tā viennozīmīgi ir pārāk gara, kā arī brīžiem sižetiskās līnijas un dialogi kļūst pavisam neticami. Taču kā pierādījums, ka tikai ar vēlmi un apkārtējo cilvēku atbalstu ir iespējams radīt filmu, kas nekādā veidā nav komercprodukts, – tas ir ļoti iejūsminoši un iedvesmojoši.

Filmēšanas un montāžas stils, aktieru tēlojums un pieeja kino ir vislabākajā ziņā anarhistiska. Šī impresija par Rīgu ir gan trauksmaina, gan kaislīga, gan brīžiem skumja un tumša. Un tieši šīs mūsdienu splīna atmosfēras dēļ tā kļūst baudāma un savā ziņā arī vērtīga.