foto: Antons Korbeins
"Prāta Vētra" ar kosmonautu skatienu no malas
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.
2018. gada 20. maijs, 05:26

"Prāta Vētra" ar kosmonautu skatienu no malas

9vīri

"Prāta Vētrai" jauns albums. Lai ko un kurš teiktu, tas Latvijas mūzikas dzīvē joprojām ir liels notikums, kas nepaliek nepamanīts. Tāpēc tikāmies ar Renāru Kauperu, Jāni Jubaltu, Kasparu Rogu un Māri Mihelsonu, lai aprunātos par jauno albumu "Par to zēnu, kas sit skārda bungas", par Dziesmu svētkiem, par mašīnām, par pusmūža krīzes neesamību un… kosmosu.

Nākamgad grupa atzīmēs 30 gadu jubileju, taču, tiekoties ar allaž atraktīvo četrotni, nerodas iespaids, ka viņi būtu jāpieskaita pie veterānu kategorijas. Enerģijas viņiem pietiek, un saruna izvēršas par dažādu atziņu un draudzīgas apcelšanās karuseli, kurā grupas dalībnieki nemitīgi cits citu papildina no pusvārda. Viņi ir pamatīgi saspēlējušies.

Par Ginteru Grasu un skārda bungām

Jaunais albums ir jau divpadsmitais studijas albums, kas vismaz pārsvarā iedziedāts latviešu valodā.

Renārs: – Tas ir, ieskaitot "Šveika" izrādes albumu?

To neieskaitot. Paši to skaitāt klāt?

Kaspars: – Tas ir skaņu celiņš izrādei, tas nevar būt albums.

Māris: – Tas ir Valta Pūces un Pētera Brūvera sarakstīts skaņu celiņš.

Minialbumu "Vietu nav" gan pieskaitāt.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Māris: – Obligāti!

Mūsdienās gan minialbums kā jēdziens pamazām izzūd, jo albumi kļūst arvien īsāki.

Renārs: – Mums tā vēl nav. Ir 11 dziesmas, pielietojot veco, labo triku, ka tam tiek pieskaitīts viens intro uz 45 sekundēm. Turklāt nosaukums arī ir diezgan garš – Par to zēnu, kas sit skārda bungas.

Māris: – Tas pat laikam ir līdz šim garākais mūsu albuma nosaukums.

"Prāta vētra" tautai nodod savu jaunāko veikumu - "Par to zēnu, kas sit skārda bungas"

"Prāta Vētra" laiž klajā jaunu singlu un gatavojas albuma izdošanai aprīļa beigās.

gallery icon
93

Nu, un ko tas nozīmē? Fragments no dziesmas?

Renārs: – Jā, tā ir frāze no tāda paša nosaukuma dziesmas teksta. Kaut kā ieķērās mums ausīs un sirdīs...

Kaspars: – Kamēr Renārs mēģinās ar šo tikt galā, es atbildēšu, ka tas ir simboliski. Kā zināms, ir tāds Gintera Grasa romāns. Arī tāda lieliska filma, no kuras personīgi iespaidojos es. Tīri filozofiski tas tiešām ir par to zēnu.

Renārs: – Vienmēr jau jāskatās no savas pozīcijas. Es tomēr kaut kā ļoti personificēšu un pat ieteikšu distancēties no Gintara Grasa romāna un no filmas. Gadi iet, apaudz ar sadzīvi un domām... Es to redzu kā personīgu aicinājumu pašam sev atrast un uzmundrināt to puiku, kas tevī dzīvo un var sist tās skārda bungas. Esam arī kolektīvi daudz runājuši par šo jautājumu. Zini, ar gadiem jau ļoti forši rakstās tās romantiskās dziesmas. Atsēdies ērtā krēslā un uzraksti.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Kaspars: – Es teiktu, ka tas nav nekas neparasts. Bioloģiskais pulkstenis tev diktē kaut kādu dzīves ritmu. Mēs kā tādi mazi revolucionāri vēl joprojām spītīgi tam pretojamies, kas, protams, ir ļoti smieklīgi. Taču pēc tam, kad ieguldi enerģiju, ir gandarījuma sajūta, ka esi saņēmies un kaut ko dod vairāk, nekā ir tavā komforta zonā. Jo tā komforta zona ir sēdoša zāle, kur uzej uz skatuves nenosvīdis un noej no tās nenosvīdis. Taču cilvēks uz koncertu nāk pēc enerģijas un emocijām. Ja tu viņam vari dot to tādā labā harmonijā, tad esi vinnētājs. Tiklīdz kaut kā trūkst, tas ir jākompensē. Kā mums reiz teica producents Deivids Fīldss (producēja albumu Vēl viena klusā daba – Red.), cilvēkiem mūsdienās ļoti pietrūkst enerģijas, ņemot vērā, kādā dzīves ritmā visi dzīvo. Tāpēc cilvēki meklē, kur to enerģiju pasmelties no malas.

Tā top "Prāta vētras" videoklips

Tā top "Prāta vētras" klips “Par to zēnu, kas sit skārda bungas”.

gallery icon
31

Jaunā albuma nosaukums ir īpaši pateicīgs tev kā bundziniekam.

Kaspars: – Ir! Tajā tituldziesmā pat atsevišķas taktis pēc ilgiem laikiem ir atvēlētas tieši man. Bungu solo būtu ļoti skaļi teikts, bet ir bungošanas vieta, kur var izjust pamatinstinktus.

Māris: – Bungu jaunajā albumā vispār ir daudz. Vairākas dziesmas sākas tieši ar bungām.

Kaspars: – Man būs baigi jātrenējas.

Renārs: – Visi tagad zinās, kurš ir galvenais.

Būs arī vinila plate?

Jānis: – Noteikti!

Kaspars: – Vinils būs kaut vai tāpēc, ka ir ļoti skaists vāks.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

"Prāta Vētra" kosmosā

Vāku jums atkal taisīja leģendārais nīderlandiešu fotogrāfs Antons Korbeins...

Māris: – Jā, gan bildes, gan noformējumu.

Kur tapa jaunā dziesmas?

Jānis: – Latvijā, mūsu mēģinājumu telpā un mājas studijā pie mūsu basģitārista Ingara Viļuma. Arī Zviedrijā.

Renārs: – Es precizēšu, ka albums ir tapis tādā šovbiznesa trijstūrī – Rīgā, Ikšķilē un Stokholmā. Un pieķersim klāt arī Losandželosu, jo producents Povels Olsons ir tur un veic gala miksu.

Prāta Vētra izpārdotā koncertā uzstājas Liepājā

gallery icon
47

Jānis: – Un varam pielikt klāt arī Angliju, jo albuma māsters jeb skaņas gala apstrāde tiks veikta tur.

Māris: – Tad jau paņemsim klāt arī Lietuvu, kur albums tiks saražots.

Jānis: – Un, ja mēs vēl pieminam klipu, tad runa ir par... kosmosu!

Šis prasās jau pēc paskaidrojuma. Kurš un kā tad veido jauno klipu?

Kaspars: – Runa ir uzreiz par diviem klipiem. Tituldziesmai klipu taisīs Aivars Čivželis jeb "PapaChi", kas laikam ir jaunākais vārds māksliniekam, kurš bieži maina savu skatuves vārdu. Lielisks mūsu draugs, kurš vienmēr ir mums kaut kur līdzās. Es arī kaut ko pataisīšu. Pameklējām arī apkārt, bet beigās nonācām turpat, kur jau esam bijuši. Pašiem vien jādara.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Jānis: – Pastāsti jau nu vairāk par to otro ideju! Tas ir STĀSTS!

Kaspars: – Jā, otram klipam ir tāda ļoti neparasta ideja. Ingaram albumā ir lieliska dziesma – "Wonderful Day" jeb latviskajā versijā "Bezgalīgs stāsts". Video gan būs angļu versijai, jo viss asākās ar krievu partneru iedrošinājumu, ka šī dziesma varētu tiešām “aiziet” Krievijas auditorijā. Viņi pastāstīja, ka tobrīd kosmosā bija viens viņu kosmonauts, ar kuru notika tiešā sazināšanās un kuram ļoti patīk mūsu dziesma. Tā ir iekļauta viņam pleilistē tur augšā. Tas bija ļoti labs pārsteigums! Un tad piedzima ideja, ka "Wonderful Day" varētu tur augšā ļoti labi derēt un varētu uztaisīt tādu lyric video, kā mūsdienās ierasts. Viņš rādītu dziesmas tekstu. Ierosinājām šo ideju, un atnāca atbilde, ka ar Sergeju sazinājušies un viņš ir gatavs to darīt. Tad aizsūtījām dziesmas vārdus, viņš tos sāka printēt. Visa šī informācijas apmaiņa visā nopietnībā bija jāsaskaņo ar NASA un vēl citām instancēm. Radās problēma, jo kosmosā viena lapa printējas daudz lēnāk – apmēram piecas stundas! Visu dziesmas tekstu viņš tā arī nepaspēja izprintēt, jo viņam bija jābrauc mājās. Ir pants un piedziedājums, bet nav otrā panta. Tāpēc mēs taisām piefilmējumus, lai šo notikumu tomēr realizētu. Un es pēc tam domāju, kā mēs, četri, viņš augšā un vēl citi iesaistītie NEVIENS neiedomājāmies, ka tos vārdus taču varēja arī uzrakstīt uz lapas ar flomāsteru. Visi bija ārprātā koncentrējušies uz ideju, kā ātrāk to tekstu kosmosā izprintēt. Taču, kā mēdz teikt, nav kļūdu, ir tikai laimīgi negadījumi. Tagad vismaz klipā parādīsies arī pati grupa.

Izklausās iespaidīgi – jums būs daļēji kosmosā uzfilmēts klips...

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Renārs: – Tieši tā! Un arī tas kosmonauts ir kolosāls vīrs – Sergejs Rjazanskis. Viņam ir lielisks Instagram konts, viņš nopietni aizraujas ar fotografēšanu. Tur, kosmosā. Viņam ir arī krāšņa grāmata par to, kā Zeme izskatās no augšas. Šī lieliskā videoklipa finālā grupa satiekas ar šo kosmonautu. Mums tiešām bija gods jau uz Zemes paspiest viņam roku, un viņš uzdāvināja mums savu grāmatu.

Kaspars: – Tā bija viena no retajām reizēm, kad autogrāfus prasījām mēs.

Māris: – Viņš pusgadu bija pavadījis tur un decembrī atgriezās uz Zemes. Pēc aklimatizācijas satikām viņu Maskavā.

Jubileju gaidot

Nākamgad taču grupai būs jau 30 gadu jubileja!

Renārs: – Mjā. Ko tad, puiši, darīsim? Jubilejas koncerts?

Jānis: – Jubilejas koncerts... Vienreiz to vajadzētu, tas taču ir TIK skaisti.

Renārs: – Bet tad Jelgavas kultūras namā, lai ir nopietni.

Kaspars: – Sešdesmit gabali pēc kārtas. Trešais stāvs tiek izīrēts mums, un tur tiek uztaisītas istabas dzīvošanai. Tad mēs halātos kāpjam lejā, padarām savu darbiņu un kāpjam atpakaļ augšā.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Gluži tā, kā tas notiek Lasvegasā...

Kaspars: – Elviss Preslijs, es tieši to arī iedomājos. Koncerti katru dienu, nonāc no sava numuriņa un pēc tam ej atpakaļ.

Renārs: – Ja nopietni, tad tur vajag ļoti lielu psiholoģisko noturību. Mums pat bija šāda pieredze, kad spēlējām Šveiku. Kad bija piecas izrādes pēc kārtas, nonācām diezgan sirreālā vidē. Visu laiku bijām uz vietas teātra ēkā. No grimētavas aizej uz kafejnīcu, no kafejnīcas uz skatuvi, tad no skatuves uz grimētavu. Un atkal no sākuma.

Kaspars: – Mazliet tur šīberis sāk aizbraukt...

Renārs: – Elvisa stāsts jau ir pavisam traks.

Jums jau arī tomēr ir ko turēt savās mūziķu gaitās.

Kaspars: – Patiesībā nav. Ir bijis, bet šobrīd nav. Vajadzētu izdarīt visu, lai atkal tiešām ir ko turēt.

Tomēr atbildīgi koncerti nav aiz kalniem. Interesanti, ka vismaz daļu no jaunā albuma dziesmām vispirms varēs dzirdēt koncertos aprīlī un maijā Īrijā un Anglijā.

Renārs: – Jā, dažas jaunās dziesmas tiešām nospēlēsim, jo mums pašiem ir svarīgi tās nedaudz iespēlēt koncertos. Taču nesabiedēsim cilvēkus – Anglijā cilvēki ļoti grib dzirdēt tieši vecos, labos mūsu hitus.

foto: Antons Korbeins
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Uz jūsu koncertiem Anglijā taču nāk pārsvarā tur nonākušie latvieši, vai ne?

Renārs: – Protams! Lai gan tur mums rodas diezgan pamatīga dilemma. Problēma ir albumi, kas iedziedāti dažādās valodās. Afišās ir teikts, ka uzstājas "BrainStorm". Esam mēģinājuši sākt koncertu ar uzrunu angliski un dziesmu angļu valodā, bet publikā ir 90 procenti latviešu, pieci procenti krievu, un tad ir lietuvieši, igauņi, poļi...

Jānis: – Čehi.

Renārs: – Lai iet – čehi. Un lielākā daļa publikas sāk saukt – latviski! Problēma rodas ar mūsu atslēgas dziesmām, kā, piemēram, "Rudens" vai "Četri krasti", kas iedziedātas vairākās valodās. Gandrīz katrs publikā zina tikai vienu versiju šīm dziesmām. Savā valodā, pat nenojaušot, ka konkrēto dziesmu varētu dziedāt citā valodā. Jānis stāstīja, ka pēc viena šāda koncerta bija pienācis klāt kāds krievs, kurš teicis, ka esot braucis 300 kilometru uz Mančestru, lai dzirdētu Veter, kas ir Rudens krieviskā versija. Bet mēs esam to nodziedājuši viņam nesaprotamā valodā, kas acīmredzot radīja diezgan pamatīgu vilšanos. Taču skaidrs, ka nav variantu. Patriotiskais gars zālē pārņem šos koncertus jau kopš paša sākuma.

Māris: – Dažreiz zināmākās atslēgas dziesmas Renārs mēdz dalīt trīs valodās. Tas ir vienīgais puslīdz jēdzīgais risinājums. Tā ir mūsu darba garoziņa.

Koncerti daudzās valodās

Jūlijā un augustā būs lielie koncerti Latvijā. Tur šādu problēmu nebūs. Jautājums Kasparam – vai ir jau tapusi jaunas skatuves skice un tehniskie cilvēki atkal ir iedzīti stresā?

Kaspars (izvelk telefonu un rāda skices, kurās redzami vairāki lieli, apaļi ekrāni):  – Ir, ir. Taču viņiem jau ir idejas, kas ir ļoti daudz. Publicēt skices pagaidām gan vēl nevaram. Viss ir izstrādes procesā.

Jānis: – Jūtams tāds sievišķais piesitiens.

Māris: – Ne ar ko neatpaliekam no "Pink Floyd"!

Kaspars: – Izaicinājumi ir vienmēr, šī reize nav izņēmums.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Krievijas jautājums

Ir un būs jums koncerti arī Krievijā. Tur noteikti publika gaida tieši dziesmas krievu valodā.

Renārs: – Mēs arī viņus ar to lutinām. Dziedam krieviski un arī angliski.

Kaspars: – Esam priecīgi, ka mums blakus ir valsts, kur mūs ļoti labi uzņem, kurā varam izpārdot lielu zāli un ar kuras publiku mums ir ļoti sirsnīgas un draudzīgas attiecības.

Latvijā to uztver neviennozīmīgi...

Jānis: – Man liekas, ka šis viedoklis, ko tu saki, ir mediju uzpūsts, jo visi cilvēki, ar kuriem esmu par šo tēmu runājis, nesaprot, par ko vispār ir runa. Dariet savu, tas ir tirgus, tas ir jūsu darbs. Tas ir viss, ko esmu par to dzirdējis sarunās ar cilvēkiem.

Kaspars: – Mēs kā grupa vienmēr arī esam sevi postulējuši kā apolitisku vienību. Joprojām tā arī jūtamies. Tā ir sanācis, ka esam piedzimuši vienā valstī, bet augam citā, neatkarīgā Latvijā. Tagad Latvija atrodas Rietumu blokā, kas nozīmē, ka visas vērtības, ko postulē lielais, stratēģiskais partneris Amerika, man būtu jāpieņem kā beznosacījuma patiesība. Tā ir liekulība. Tas, ko viņi dara Tuvajos Austrumos... Ar ko viņi ir labāki par mūsu lielo kaimiņu? Ja mēs šādi sākam šķetināt, tad nebūs ne labo, ne ļauno.

Renārs: – Nemaz nesāksim šķetināt. Cik jauki teica mūsu jau pieminētais draugs, kosmonauts Sergejs Rjazanskis! Viņš teica – mēs starptautiskajā kosmiskajā stacijā dzīvojam trīs džeki: krievs, amerikānis un itālis.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Māris: – Šis kaut kā izklausās jau pēc anekdotes!

Renārs: – (Pēc ilgas kopīgu smieklu pauzes). Un viņš teica – mēs brīnišķīgi sadzīvojam! Diendienā veramies pa logiem uz mūsu mīļo, brīnišķīgo planētu Zeme, kas ir viens veselums. Kalni, lejas, upes, meži. Nav nekādu robežu. Un arī nevajadzētu būt. Tas no viņa izklausījās tik vienkārši, bet patiesi!

Labs kosmonauta skatījums no malas.

Jānis: – Jā, ļoti precīzi!

Renārs: – Mums vienmēr liekas, ka jebkas, kas var veicināt sirsnību un sadraudzību starp cilvēkiem, ir tā vērts, lai to darītu. Mēs to esam reāli paši piedzīvojuši koncertos, braucot gan uz vienu, gan uz otru pusi.

Dziesmu svētku sajūta

Viens no visus vienojošajiem brīžiem ir Dziesmu un deju svētki. Ir plānots, ka uzstāsieties 1. jūlijā svētku atklāšanas koncertā Skonto stadionā.

Renārs: – Programmas gala saskaņošana vēl ir procesā, bet tā visticamāk arī notiks. Mēs varētu uzspēlēt Manu dziesmu.

Paši arī esat dziedājuši korī vai dejojuši svētkos tautas dejas?

Jānis: – Tautas dejas nav bijušas, bet esam dziedājuši korī un spēlējuši orķestrī.

Renārs: – Turklāt visi. Runa gan ir par skolēnu svētkiem.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Jānis: – Atceros, ka esam pat paralēli svētkos no orķestra pārskrējuši uz kori, lai uzdziedātu.

Māris: – Atmiņas ir pašas labākās. Arī no dzīvošanas Rīgas skolās, no naktsdarbiem un dienasdarbiem... Tad vēl ģībieni, izsalkums. Patiesībā kolosāls komplekts.

Ir atšķirība starp uzstāšanos jūsu pašu lielkoncertā vai Dziesmu svētkos?

Renārs: – Līdz šim pieredze ir bijusi ar jauniešu dziesmu svētkiem, kur bija speciāli radīts cikls no trim daļām. Mana dziesma bija viszināmākā. Mēs spēlējām kopā ar Iļģiem. Un tas bija grandiozi.

Jānis: – Es piedzīvoju vissaviļņojošāko brīdi savā dzīvē. Ar Vētru pat nebiju neko tādu piedzīvojis. Režisore Mirdza Zīvere bija izdomājusi, ka, sākot spēlēt dziesmu, man no orķestra jādodas pāri laukumam pie Renāra, kurš dziedāja uz paaugstinājuma. Atceros, ka jutos absolūti sirreāli. Visi tev apkārt dzied, tu redzi, ka draugs baltā kreklā arī jau dzied, bet līdz viņam ir jāiet TIK tālu. Turklāt tajā pašā laikā vēl jāspēlē ģitāra. Un tajā brīdī VISI skatās uz tevi. Kad beidzot nonācu līdz galam, iestājās liels atvieglojums.

Bieži vien cilvēki neiedomājas, ka tā mandrāža piezogas arī skatuves māksliniekiem ar lielu pieredzi. Šķiet, nu ko viņš tur muld? Kāds viņam vēl var būt satraukums pēc visiem tiem gadiem...

Māris: – Īpaši tāda sajūta var piezagties tad, kad lielā pasākumā jānospēlē tikai divas vai trīs dziesmas. Liels pašu koncerts patiesībā ir vienkāršāks – esi visu izmēģinājis, zini, kad un kas precīzi notiks. Sākumā ir satraukums, bet tad tas ātri pazūd.

Tā lielā pieredze gan jau kaut ko dod un palīdz savākties ātrāk?

Kaspars: – Tu spēj mobilizēties un ātrāk koncentrēties. Arī tad, kad notiek kaut kas neprognozēts. Spēj atrast risinājumu. Bieži vien tas ir saistīts ar tehniskām problēmām. Pēkšņi kādam neskan instruments vai vēl kaut kas nedarbojas. Mēs gan pirms lieliem pasākumiem pievēršam lielu uzmanību arī sagatavošanās procesam. Mums ir fiziski grūti vingrinājumi, kas ilgst piecas vai pat sešas stundas un notiek Kinostudijā, kur reālajā mērogā tiek imitēts liela koncerta skatuves grīdas izmērs. Un tiek spēlēts pilnā skaļumā, lai būtu visi vajadzīgie faktori. Kad pārciet šādu mēģinājumu, tad pēc tam vari sevi atspriegot uz īstās milzīgās skatuves. Ir jāvar tā iegrožot un vadīt, lai cik dīvaini tas arī izklausītos. Plus jābūt arī tīri fiziski labi sagatavotam.

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Kāda vēl pusmūža krīze?

Jūs gan neesat tik veci, kā daudziem brīžiem liekas. Ja pasaka, ka grupai ir 30 gadu, šķiet tikai loģiski, ka tās dalībniekiem varētu būt jau piecdesmit. Patiesībā esat vēl tikai agrīnie četrdesmitgadnieki...

Kaspars: – Tā ir. Mēs vienkārši ļoti agri sākām. Tāpēc mums būtu grēks sūdzēties par formas zudumu. Rīgā mēdz koncertēt grupas, kuru dalībniekiem ir krietni vairāk gadu. Tad kļūst kauns un saproti, ka vienkārši jāiet trenēties.

Piemēram, darīt ko?

Renārs: – Man nupat bija saruna ar Lauri Dzelzīti, ka vajag nodarboties ar boksu.

Māris: – Un kur tad palika karatē?

Renārs: – Jā, jā, jā. Man bija divas gada apņemšanās – vairāk peldēt un atsākt nodarboties ar karatē, ar ko esmu pāris gadus nodarbojies jaunībā. Taču Dzelzīša kungs mani sašūpoja, ka varētu tomēr būt arī bokss, kas ir ne tikai cīņa, bet arī mākslas sporta veids. Tu trenē kustību, enerģiju, tāpat ir fiziskie vingrinājumi. Un tu dabū arī to cīņas elementu, kas palīdz izsist ārā ikdienas stresu.

Jānis: – Vēl var līst āliņģī. Bez pirts apmeklēšanas. Un vēl es trenējos baseinā ar dēli! Olimpiskā centra baseinā Rīgā var sagatavoties sērfošanas sezonai, trenējot pa celiņu pareizo tehniku ieniršanai un tamlīdzīgi.

Pusmūža krīze jūs sāk skart, vai varbūt tādas vienkārši nav?

Jānis: – Kas tur bija jādara?

Kaspars: – "Porsche" kabriolets jānopērk. Pirmkārt. Vēl jābūt jaunai meitenei.

Jānis: – Ā, nu, es domāju tā dziļāk, filozofiskāk.

Renārs: – Viss jau sākas no tā dziļākā. Tad tu mēģini mainīt to virsslāni, cerot, ka tie dziļumi sakārtosies.

Pat, ja "Porsche" nav iegādāts, tāpat interesanti, kāds ir "Prāta Vētras" autoparks. Varbūt kādam grupas fanam tas palīdzēs izvēlēties savu īsto braucamo.

Jānis: – Starp citu, stāsts no dzīves. Man viens vīrs prasīja, kā tad Renāram tā mašīna darbojas. Arī gribot tādu pirkt. Nu, teicu, ka sākumā esot šķitusi par gausu, bet pēc tam Renārs bija sajūsmā. Skaidrs, tad arī tādu pirkšot!

foto: Rojs Maizītis
"Prāta Vētrai" iznācis jau desmitais albums.

Renārs: – Redzi! Stāsts ir par gana nopietnu ģimenes auto – ceturto "Land Rover Discovery". Mūsu ģimenei viena kāja ir Rīgā, otra Liepājā, tāpēc ir svarīgs tāds stabils ģimenes auto. Pēc BMW šis sākumā šķita tāds lēnīgs, bet ātri pieradām. Vēl man ir ļoti cieša garīga sasaiste ar "Chrysler PT Cruiser". Tas ir 2001. gada modelis, tāds sirsnīgs večukiņš, no kura nevaru šķirties.

Jānis: – Man ir tāda arī jau diezgan sena mašīna "Volkswagen Tuareg", bet tā kalpo ļoti labi visām manām vajadzībām, sākot ar burāšanas inventāra salikšanu, līdz riteņu un bērniem nepieciešamo mantu pārvadāšanai šurpu turpu.

Kaspars: – Tev ir vēl otra mašīna.

Jānis: – Otru mašīnu nopirku no Kaspara. Man sieva gribēja kaut ko līdzīgu kā Kasparam, jo viņam vienmēr bijušas tādas meiteņu mašīnas.

Kaspars: – Jānis vienkārši ir greizsirdīgs, ka Dace saka – Rogam gan ir laba gaume! Viņš runā par E klases "Mercedes" kupeju. Man viens paziņa reiz teica – ja mašīnai ir pircējs, tā obligāti jāpārdod. Pats es tagad braucu ar BMW GT. Bet! Es tiešām dodu priekšroku "Mercedes". Man patīk tā gaitas īpatnības, jo sajūta ir tāda, ka brauc kā dīvānā. Taču man pret BMW nav nekādu pretenziju – kolosāls darba zirgs, nelūst, un tam auto ir visas īpašības, ko var vēlēties cilvēks, kuram ir daudz jābrauc. Es dzīvoju Engurē, un man uz Rīgu jābrauc 200 kilometru... Turklāt tas ir arī normāls ģimenes auto – aizmugurē pietiek vietas bērnu krēsliem, nevienam nav nekur jāspiežas.

Jānis: – Es vēl dragāju ar "Ducati" mocīti.

Kaspars: – Lūk, tā ir īstā veču lieta! Ja sērfošanas dēli varētu uzsiet uz "Ducati", Jānis "Tuaregu" aizmirstu. Starp citu, pirms lielām tūrēm mēs viņam neļaujam ar to moci braukt.

Māris: – Bet Renārs aizmirsa riteni. Tas viņam ir ārkārtīgi svarīgs.

Renārs: – Jā, tas man sirdij ir vistuvākais. Pilnīgi mans formāts. Turklāt veloceliņi tagad tiek attīstīti daudzās pilsētās.

Jānis: – Es, dzīvojot Ozolniekos, varu aizbraukt pa veloceliņu līdz pat Jelgavas robežai.

Renārs: – Nu, vēl man ir Wild Wheel! Tas ir elektriskais skrituļdēlis ar vienu riteni, ko ražo Liepājā. Kolosāls veids, kā vasarā saķert sniega dēļa sajūtu!

Māris: – Man arī ir dēlis. Bērni pagājušajā vasarā brauca ar skrituļdēļiem, un es arī sāku ar to pārvietoties pa Rīgas centru. Ja ir sauss laiks, tad tas ir elegants transporta līdzeklis. Uz laukiem Smiltenes pusē braucu ar Mercedes ML džipu. Un tur man ir traktors. Hinomoto. Ar to varu lieliski padarīt savus lauku darbus.

"Vētras" nākotne

Klausoties jūsu autostāstus, tiešām rodas pārliecība, ka pusmūža krīze Prāta Vētru nav skārusi. Visi drīzāk runā kā īsti ģimenes tēvi, kā tas arī ir. Daudzi četrdesmitgadnieki Latvijā diemžēl nav tēvi.

Kaspars: – Vajag saņemties! Kolektīvi aicinām. Pāris sekundes un darīts!

Jānis: – Nu, labi, pāris minūtes.

Kaspars: – Nevajag jau pārspīlēt, Janka! Atradies čempions.

Jums visiem kopā sanāk deviņi bērni. Gana paprāvs "Prāta Vētras" ģimenes loks...

Renārs: – Foršā ziņa ir tā, ka gandrīz visiem tehniskajiem vīriem, ar kuriem šodien kopā bildējāmies un ar kuriem kopā pārvietojamies uz koncertiem, arī ir bērni. Līdz ar to grupas Ziemassvētku ballītēs mazuļu tiešām ir ļoti daudz.

Renārs no jums visiem visilgāk ir tēvs un pat pamanījies izaudzināt jaunu konkurenci "Carnival Youth" dalībnieku izskatā. Tagad tīnes un divdesmitgadnieces sāk fanot par šo un vēl citām līdzīgām grupām. Tas mazliet tā kā nekremt?

Renārs: – Nu, te jau viss pašu rokās. Pašu pierādīšanas gadījums, jo šovbiznesa arēnā taču visi ir cīnītāji. Vecie arī nedomā atkāpties. Bet man, protams, ir liels prieks par puikām, kuri plosās un rosās. Viņi mūsu iepriekšējā tūrē bija arī iesildītāju statusā. Atceros, ka stāvēju pie kāpnītēm, skatījos un... nu, bija aizkustinoši. Atcerējos, ka mūsu koncertos viņi vēl kādreiz skraidīja apkārt kā pavisam mazi puikas. Starp citu, arī Jančuka meitai Helēnai ir super balss. Odrija spēlē čellu...

Tātad jūsu kolektīva ģimenē ir arī muzikālā nākotne. Kā izskatās pašas grupas nākotne?

Kaspars: – Mēs nebeidzam sapņot. Tas arī ir tas, kas to visu padara par nosacīti nemirstīgu. Mums ir bijuši dažādi panākumi, dažādos laikos un dažādās valstīs. Mēs esam bijuši Zviedrijas TOP 1, Polijas TOP 1, Indonēzijā un kur tik visur vēl, bet nekad nekas nav noticis vienlaikus. Mums vēl ir ambīcijas. Un man liekas, ka neviens kolektīvs nevar izdzīvot bez ambīcijām. Nebeidzamām ambīcijām. Ja tādu vairs nav, tad tā jau ir inerce. Un tīri pēc fizikas ar inerci var izvilkt tikai tik ilgi, cik ir bijis iegrūšanas spēks.

Renārs: – Tātad vismaz 30 gadus ar inerci mēs jau varam izvilkt, bet mēģināsim to ieskrējienu vēl palielināt.

Kaspars: – Gribas domāt, ka vēl neesam beiguši stumt, tāpēc inerce vēl nav sākusies.

Par Komandu

"Prāta Vētra" šoreiz vēlējās satikties skaņu iekārtu nomas un apskaņošanas kompānijas UBS telpās. Viņi pirmoreiz publicitātes vajadzībām gribēja nobildēties kopā ar saviem tehniskajiem vīriem. Kopbildē redzami (no kreisā priekšā) bungu tehniķis Artūrs Paņko, tūres menedžeris Ivars Unda un skatuves skaņu režisors Dainis Urbanovičs, aizmugurē – taustiņinstrumentālists Māris Mihelsons, basģitārists Ingars Viļums, ģitāru tehniķis Edmunds Mazlazdiņš, gaismu dizainers Armands Kurgans, ģitārists Jānis Jubalts, bundzinieks Kaspars Roga, zāles skaņu režisors Didzis Simanovičs un vokālists Renārs Kaupers.

"Prāta Vētras" studijas albumi latviski:

"Vairāk nekā skaļi" (1993)

"Vietu nav" (1994)

"Veronika" (1996)

"Viss ir tieši tā, kā tu vēlies" (1997)

"Starp divām saulēm" (1999)

"Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas" (2001)

"Dienās, kad lidlauks pārāk tāls" (2003)

"Četri krasti" (2005)

"Tur kaut kam ir jābūt" (2008)

"Vēl viena klusā daba" (2012)

"7 soļi svaiga gaisa" (2015)

"Par to zēnu, kas sit skārda bungas" (2018)