Patiesība, kāda īstenībā bija "dzelzs lēdija" Inta Fogele

Kad vienas no Latvijā skandalozākajām personībām, kas saukta arī par „azbesta veceni” un „dzelzs lēdiju”, vairs nav, sarunā ar viņas tuvākajiem cilvēkiem, žurnāls „Kas Jauns” pirmo reizi atklāj pavisam citu Intu Fogeli. Sabiedrībā Inta pazīstama ne tikai ar skaistumkonkursu ieviešanu valstī, pamanāmu vizuālo tēlu, avārijā nobrauktu cilvēku un krietni jaunākiem vīriem, bet arī nešpetnumu, atklātību un tiešu runu, kas sabiedrības uzmanībai nav ļāvusi atslābt ne mirkli.

Pēc viņas aiziešanas Intas tuvākie Intu raksturo kā sievieti, kura baidījās no tumsas un pēc pārciestas klīniskās nāves lūdza mācītāja klātbūtni un piedošanu saviem tuvākajiem. Sievieti, kura bija sakrāmējusi somu turpmākai dzīvei pansionātā, bet to iznest no mājām nepaguva – viņa aizmiga pilnīgi viena embrija pozā uz savas guļamistabas grīdas...

Gandrīz ķīmiķe

Pasaulē Inta nāca 1957. gada 21. janvārī, būdama „gluži turīgu vecāku atvase”. „Mani ar mašīnu veda uz skolu tajā gadā, kad Gagarins devās kosmosā un moskvičs skaitījās gluži vai šikuma kalngals,” pirms trim gadiem intervijā žurnālam 40+ iesāka Fogele. Lai arī mammīte Marga kā jaundzimusī bija pamesta pie Benjamiņu rezidences Jūrmalā un uzaugusi bērnunamā, bet tētis – nācis no trūcīgas septiņu bērnu ģimenes, vecāki prata izsisties uz augšu un nodrošināt labklājību savai vienīgajai meitai. Intas attīstīšanā ietilpa gan klavierspēle, vācu valoda, šahs un baleta nodarbības, gan aktīva komunikācija ar dažādi domājošiem cilvēkiem.

Intas tēvs bija tehnisko zinātņu doktors, ķīmijas katedras vadītājs Daugavpilī, braukāja pa pasauli un sarakstīja vairākas mācību grāmatas. Tāpēc nav brīnums, ka arī meitas nākotni viņš saistīja ar ķīmiju, un Inta pat iestājās ķīmijas fakultātē. Taču tik ļoti „iet pret sevi” viņa nav spējusi. Pirmā nopietnā darba pieredze Intai nāca, kad tēva vairs nebija – viņš nomira, kad meitai bija 20 gadu. Inta strādāja VEF telefona centrālē, kurā, kā pati apgalvoja, saņēmusi prēmijas, iemācījusies dzert tehnisko spirtu, strādāt pie konveijera un pelnīt naudu mēneša beigās. Vēlāk strādājusi arī uz pusotru slodzi par sanitāri psihiatriskajā slimnīcā, Sociālās apdrošināšanas ministrijas ekonomikas nodaļā vientuļajām māmiņām un pensionāriem rēķinājusi pabalstus, kā arī darījusi citus darbus.

Šovbiznesa sākums tūrisma birojā

Iešana šovbiznesa virzienā Intai sākusies, strādājot Jūrmalas ekskursiju birojā, kur tirgojusi ceļazīmes. Talants izpārdot neejošus ceļojumus un biļetes uz nezināmu grupu koncertiem bijis tik ievērojams, ka par izdarīgo sievieti ieinteresējusies Rīgas Eksperimentālā jaunatnes centra vadība, kas uzaicinājusi viņu darbā par administratori. „Tur 1988. gadā organizējām pirmo „Mis Rīga” konkursu, lai gan man toreiz vairāk pie sirds gāja Austrumu cīņu festivāls – tā organizatore biju es! Jutos kā dinozaurs arī rokeru un „vējabrāļu” kustībā. Spilves lidlaukā noorganizēju „Rokeri 90”,” 2006. gadā sarunā ar žurnālu „Una” atminējās Fogele. Kādā citā intervijā viņa pauda, ka pirmā doma par Mis konkursiem radusies, nejauši kādā Polijas televīzijā pamanot šādu konkursu.

Zinot Fogeles spēju intervijās zem viena jautājuma „izsērfoties” pa visām pasaules tēmām, tā īsti neatbildot uz jautāto, nav pārsteigums, kāpēc pēdējo gadu lielākajās intervijās atmiņām par konkursa sākumu trūkst konkrētības.

Toties viņa atklāj, ar kādu entuziasmu un izdomu paralēli Mis lietām 90. gadu sākumā metusies iekšā biznesā. Tolaik krustu šķērsu izbraukājusi Padomju Savienību, iepirkusi aparatūru, tehniku un tirgojusi kūdru. „Kā vēsturisku relikviju esmu saglabājusi līgumu ar hieroglifiem un manu zīmogu un parakstu apakšā, ko noslēdzu, pārbraucot Ķīnas robežu bez vīzas. Cementa rūpnīcā, no kuras Ķīnas virzienā veda preci, mani iekrāmēja kamazā starp diviem cementa maisiem, pārveda pāri, un tur jau mani gaidīja cilvēki, ar kuriem iepriekš biju sazvanījusies. Mēs uztaisījām tūrisma apmaiņas firmas, un mūsējie brauca pēc bērnu precēm, kas toreiz bija deficīts. Tad vēlāk no Japānas tika dzītas iekšā automašīnas. Datorblokus lika kopā un tirgoja uz Krieviju,” par laiku, kurā tika atzīta par vienu no veiksmīgākajām sievietēm biznesā Latvijā, atmiņās ar „Unu” dalījās Fogele. Tolaik viņa braukusi arī uz Maskavu – ar grupu „Jumprava”, ar Uģa Rūķīša tērpu teātri, kas bijis „dzīvais nervs”.

Skaistumkonkursu triumfs

Vienā tādā reizē, esot Maskavā, Fogele iepazinās ar frizieri Agritu Grosbarti. „Biju turp devusies ar tērpu teātri. Kopā ar Birmani un Rūķīti. Viņiem Inta prasīja, vai līdzi ir arī friziere. Uzzinot, ka ir, Inta mani uzmeklēja. Pēkšņi nostājās manā viesnīcas istabiņā un teica: „Vajadzēs frizūru. Man mugurā būs lentīšu kostīms, tiešraide un tuvplāns. Varēsi?”,” pirmo sarunu, kurā bija skaidrs, ka Inta ir cilvēks, kas zina, ko grib, atceras Agrita. Kopš tā brīža sadarbība ar Agritu, kas veidoja „Mis Latvija” dalībnieku frizūras un tēlu, Intai ilga 20 gadus. „Kad domāju, kā tik ilgi varējām sastrādāties, jo nav noslēpums, ka Intai bija šerps raksturs, ko pieņemt varēja retais, saprotu, ka tā bija mana spēja būt elastīgai. Intas galva nekad nebija mierā – viņa runāja pa telefonu, komandēja apkārtējos, grozījās un pat staigāja, bet frizūrai bija jābūt nevainojamai un jātop ātri. Visam viņas dzīvē bija jānotiek ĀTRI,” atmiņās dalās Grosbarte.

Kā atceramies, pirmais skaistumkonkurss Latvijā „Mis Rīga”, kurā uzvarēja rīdziniece Sintija Jenerte, noritēja 1988. gadā un radīja milzu ažiotāžu. Tādu vērienu TV tiešraide vēl nebija piedzīvojusi.

Žūrijā sēdēja ne tikai tolaik pilsētas komjauniešu līderis Ziedonis Čevers, bet arī „visas Anglijas” jeb filmas „Teātris” skaistākais vīrietis, aktieris Gunārs Cilinskis. Fogele radīja aģentūru „Mis Latvija”, kas turpmāk rīkoja konkursu katru gadu. Un sākotnēji tas piesaistīja plašas sabiedrības uzmanību. Gatavošanās tika atspoguļota televīzijā, fināla ceremonijas tika rīkotas greznās vietās gan Latvijā, gan vēlāk Ēģiptē ar slavenu viesu piedalīšanos. Meitenēm galvā mirdzēja kroņi, titula īpašnieces dāvinājumā tika pie skaistām vakarkleitām un dārgiem kažokiem. Atceramies, ka „Mis Latvija” titulu saņēmušas gan bijusī Saeimas deputāte Inese Šlesere, gan aktrise Zane Vaļicka, gan LNT diktore Daina Tobija (tagad – Lipiniece). Konkursa norisei līdzi sekoja arī sabiedrības krējums, tiecoties iekļūt fināla ceremonijā un izsakot vērtējumu par, viņuprāt, skaistākajiem jauniešiem.

Otra labākā pasaulē

Arī pati Fogele gozējās pie šovbiznesa debesīm. Skaistumkonkursi pastāvēja tikai uz labvēļu un sponsoru piešķirtiem līdzekļiem, un Inta tādus spēja nodrošināt. Viņa aģentūras darbā bija ārkārtīgi prasīga un tajā sevi ieguldīja maksimāli. Fogeles skaistumkonkursi tika atvērti arī precētām dāmām, un dažas ar panākumiem piedalījās pasaules skaistumkonkursos. Tā sabiedrība 1998. gadā kā „Mrs. Globe” iepazina Ievu Bondari, bet 2008. gadā kā „Mrs. Universe” – uzņēmēju Mariku Ģederti. Var teikt, ka kopš 1988. gada Inta visu savu dzīvi veltīja skaistumkonkursu industrijai, ar milzu iniciatīvu un sakariem gūstot novērtējumu starptautiskās aprindās.

Fogele pirms dažiem gadiem saņēmusi starptautisko konkursu asociācijas atzinumu, ka ir otra labākā organizatore pasaulē. „Tas nebija tāpēc, ka es sūtītu uz konkursiem skaistākos, bet gan tāpēc, ka ar manējiem nav bijis problēmu,” skaidrojusi Fogele. Jomai pietuvinātajiem nebija noslēpums viņas krampis, organizējot konkursus. Intai bija stingras prasības, kas jārespektē, un jauniešu pašdarbība varēja draudēt ar atņemtu kroni. Viņa iestājās par to, ka jauniešiem konkursiem jābūt pieejamiem bez maksas, izsmēja plastiskās ķirurģijas ietekmi, priekšroku dodot dabiskiem dotumiem. Viņa kontrolēja visu, kas saistīts ar sfēru, nepieļaujot ne mazāko ietekmi vai iniciatīvu no citiem. Un tas ir saprotams – neraugoties uz četrām laulībām, Fogelei bērnu nebija. Un viņa vairākkārt neslēpa, ka nemaz tādus nevēlas, jo nav mājas cilvēks, tāpēc būtu slikta mamma. Par saviem bērniem viņa sauca „Mis Latvija” jauniešus un lepojās, ka ir viņu otrā mamma.

Zviedra atzīšanās: „Tā avārija notika manis dēļ”

Nezin, kā būtu tālāk veidojusies Intas dzīve, ja vien ne traģiskās autoavārijas 1995. gadā, kas pamatīgi un neatgriezeniski iedragāja ne tikai „Mis Latvija” direktores tēlu, bet arī viņas veselību. Decembrī Fogeles vadītā automašīna uzbrauca uz trotuāra un notrieca vairākus gājējus, bet viena sieviete no gūtajām traumām slimnīcā nomira. Turklāt, kā vēlāk atklājās, bojā gājusī sieviete bija Intas vīra krustmāte, šodien pazīstamās kreklu kleitu dizaineres Ingrīdas Zāberes mamma... Fogeles asinīs toreiz tika konstatētas 1,7 promiles alkohola, un tiesa Intai piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz četriem gadiem, uz pieciem gadiem atņemot autovadītājas apliecību. Sabiedrība šūmējās, ka sods iedots tik mīksts.

Tikai tagad atklājas, kur torīt pie auto stūres steidzās Fogele. Ilgus gadus šo noslēpumu glabājis horeogrāfs Leons Zviedris un joprojām par notikušo jūtas līdzvainīgs. „Tonakt Valdemāra ielā notika privāta ballīte, un mēs tajā ar Intu iepazināmies. Kad uz rīta pusi ieminējos, ka braukšu mājās – dzīvoju Teikā –, Inta pieteicās mani aizvest ar mašīnu. Spurojos pretī, ka viņa ir iedzērusi, ka varu izsaukt taksi, ka tā nav nekāda problēma, taču Intiņa nelikās mierā...” iesāk Zviedris. Pēc 20 gadu draudzības viņš zina, ka Intai nepastāv vārds „nevaru” – ja ko ieņēmusi galvā, to dabū gatavu. Tā bijis arī ar Leona vešanu mājās. Tik ilgi teikusi, ka jābrauc, līdz arī braukuši. „Aizveda mani uz Teiku, bet pati brauca atpakaļ uz Valdemāra ielu. Un tad pie „nelaimīgā” VEF tilta viņa iemiga, un notika tas, ko visi jau zina...” nopūšas Leons, atzīstot, ka visus šos gadus viņu nepamet doma, ka vajadzēja rīkoties citādi. Abi vienojušies, ka tā rīta brauciens, kamēr Inta dzīva, paliks noslēpumā, lai „nejauktu gaisu” viņu aprindās. Par notikušo Inta ar Leonu nekad vairs neesot runājuši, lai arī sazvanījušies un satikušies līdz pēdējam.

Izsakoties par traģēdiju vēlāk intervijās, Fogele atzinusi, ka piedzīvot ko tādu nevienam nenovēl un ka tālāk dzīvot ar to esot „drausmīgi”. Pēc avārijas knapi izvilkta tika pašas dzīvība. Sabeigts mugurkauls, ceļgala bļodiņa un labā roka.

Vīri kā dadzis sabiedrības acīs

Bez Fogeles izdarībām sabiedrībai „uz mēles” allaž bijuši arī viņas četri vīri, no kuriem pēdējais bija 30 gadu jaunāks un sataisīja vienu no lielākajiem skandāliem Intas mūžā, kā arī atklāta koķetēšana par mīļākajiem, kas varētu būt mazdēla vecumā. Viņa uzskatīja, ka jārunā atklāta valoda, nevis jāslēpjas zem tukšām un muļķīgām pļāpām.

Pirmoreiz Inta apprecējās 18 gados ar garmatainu puisi, kas strādāja Kinostudijā. „Es nezinu, tā bija mīlestība vai aizraušanās... Nedomāju, ka 18 gados kāds spēj objektīvi izvērtēt – aizraušanos, intīmu pieķeršanos, simpātijas, draudzību...” intervijā izteicās Inta. Mantojums no vīra ir arī viņas pazīstamais uzvārds, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē ‘putns’. Bet visskaļāk Intas laulība nodārdēja 2008. gadā, kad viņa izgāja pie pēdējā – ceturtā – vīra. Būdama 51 gadu veca, Fogele pa kluso bija apprecējusies ar 21 gadu jauniņo Jāni Plēpi.

Taču pāra attiecībām nebija lemts ilgs mūžs. Pavadījusi kāzu ceļojumu Ēģiptē, Fogele no tā atgriezās ar šausmu stāsta cienīgu pieredzi un vēlmi no jaunā vīra šķirties. Atklājās, ka puisis, būdams savādu apreibinošu vielu ietekmē, Ēģiptē sievai ar asu priekšmetu iesitis pa galvu, kā dēļ viņa smagā stāvoklī nonāca slimnīcā. Lai arī Inta bija pārliecināta, ka puisis – bagātnieku atvase – viņā ieķēries pa īstam, nenoliedza, ka gājiens ar laulībām bija vajadzīgs arī paša popularitātes spodrināšanai.

Komentējot savas attiecības, Fogele allaž kaitinājusi puritānisko sabiedrību, uzsverot, ka gadiem nav nozīmes, ka viņu piesaista cilvēki paši par sevi, neatkarīgi no tautības un vecuma. „Es ļoti labprāt uzzinātu, vai kāds mans vienaudzis būtu ar mieru braukt ar mani uz motokrosa gonkām, sešos no rīta peldēties ezerā vai pacelties gaisa balonā,” ironizēt mēdza Inta, skaidrojot, kā jūtas kopā ar jaunākiem vīriešiem.

„Vispirms apglabājiet manu humora izjūtu!”

Skaistumkonkursi 25 gadus bijusi visa Fogeles dzīves jēga, tāpēc nav brīnums, ka nozares pakāpeniskā slīdēšana laukā no rokām bojāejai tuvināja arī pašu Intu. Konkursu sponsori un spozme pamazām zuda, līdz pēdējos gadus „Mis un Misters Latvija” spēja savilkt galus tikai kā blāvs trūcīgi ģērbtu jauniešu burziņš teju trenažieru zālē. Tomēr Inta turējās pie sava. Apārstējās. Atkal – vai uz kruķiem, vai stumta ratiņkrēslā – izgāja sabiedrībā. Fanātiski organizēja nākamo konkursu un cerēja, ka tam varētu būt nākotne. „Mis Latvija” direktore bija nesaudzīga pret ikvienu, kurš centās iespraukties skaistumkonkursu impērijā, – vai nu tas būtu pašas izauklēts „mišķis”, vai svešinieks. Lai vai kādas būtu peripetijas, kas pēdējos gados raisījušas vairākus sāncensības skandālus un veselības problēmas, skaidrs ir viens – Fogele neparko nevēlējās atdot „savu bērnu” un par to cīnījās visiem līdzekļiem.

Cita pēc citas Fogelei uzbruka dažādas veselības kaites. Apārstējusi avārijas sekas, 50 gadu jubileju viņa sagaidīja, būdama plaušu karsoņa varā, kas vēlāk atsaucās „uz sirdi”. Kādu konkursu viņa rīkoja, sēžot invalīdu ratiņos, jo bija lauzusi kāju. Taču ārstēties viņai nekad nebija laika. Kā mazs bērns viņa no slimnīcas aizbēga pati vai lūdza kādu citu, lai noorganizē viņas bēgšanu. „Man ir lielas problēmas ar veselību, bet esmu tāda dzīvelīga mirone,” 2005. gadā intervijā žurnālam „Santa” par likstām iesmēja Inta. Viņas humora izjūta bija pārsteidzoša. Pirms smagas operācijas, kas ilgusi sešas stundas, Fogele ārstam likusi apsolīt: ja nu tomēr viņai negribēsies „nākt atpakaļ”, vispirms apglabās viņas humora izjūtu un tikai tad viņu pašu.

„Man ir aknas!”

„Esmu kā „šatls”, kas visu laiku dodas tikai uz priekšu, citiem jātur līdzi, bet daudzi to nevar. Reizēm šķiet, ka manī darbojas pašiznīcināšanās mehānisms – es daru, nezinot, kur manai varēšanai un izturībai robeža. Man ir aknas!” 1997. gadā avīzei „Pavards” ar savu visurgājējas dabu dižojās Fogele. Aknas arī izrādījās tās, kas nespēja turēties pretim viņas vētrainajam dzīvesveidam. Kā stāsta zinātāji, Fogeles otrās mājas bijusi „infekciju slimnīca”. Saviem tuvākajiem cilvēkiem Inta piekodinājusi – ja viņai kļūst slikti, nekādā gadījumā lai nesauc ātro palīdzību, bet gan lai uzmeklē zīmīti viņas kabatā, kas vienmēr esot līdzi un uz kuras uzrakstīta persona, kam jāzvana un kas visu zināšot...

Intervijās, kurās izvaicāta par traģisko avāriju un dzīvi pēc tās, Fogele nav slēpusi, ka no cilvēku pārmetumiem, bikstīšanas un kacināšanas kļūst agresīvāka un mīlestību pret apkārtējiem tas viņā nepalielina. Par spīti melnajam humoram, kas sprēgāt sprēgāja, Inta no pasaules arvien vairāk norobežojās un ierāvās savā „eža” ādā. „Man nav nevienam jāatskaitās par to, kā dzīvoju,” šķietami lecīgi teica Inta, tomēr atklātākās sarunās neslēpa, ka mēdz emocionāli sabrukt, jo visam ir savas robežas.

Konflikts ar mammu

Draugu Fogelei, kā pati atzinusi, starp sievietēm tikpat kā nebija. Un viņas lielākais atbalsts grūtos brīžos bija mamma Marga Lībere. Jā, Inta apzinājās, ka daudz darījusi mammai pāri, visvairāk ar to, ka nācies pārciest preses jautājumus par „meitu – slepkavu”. Tāpat Inta apzinājās, ka mamma ir vienīgais viņai tuvais cilvēks pasaulē, taču vienlaikus viņai rādīja sava rakstura skarbākās puses.

Publiski zināms viens no konfliktiem, kas raisījies starp Intu un mammu un izcēlies mājas dēļ Pārdaugavā. Namīpašums, ko mamma uzdāvinājusi meitai, ar īres ienākumiem savā ziņā pildījis arī skaistumkonkursa sponsora misiju, bet sadzīviskas vajadzības atliktas malā. Attiecību konflikts izvērties tik tālu, ka Inta māti attālinājusi no sevis kādā aprūpes iestādē un atteikusies no kontakta.

Bet kā bija patiesībā? Pagājušajā nedēļā, dienu pēc tam, kad bija izskanējusi informācija par Fogeles zaudējumu cīņā ar „smagu slimību kopumu”, žurnālam „Kas Jauns” izdevās sazināties ar Māru Kalniņu – sievieti, kas pēdējo dienu šajā saulē pavadīja kopā ar Intu un bija viņas mammas mūža draudzene. Māra atklāj aizkustinošus faktus par to, kādas patiesībā bija Intas dzīves pēdējās nedēļas.

Krīt „lepnuma čaula”

„Intu pazīstu kopš viņas 12 gadu vecuma. Iedraudzējos ar viņas mammu kā friziere, un tā arī visu mūžu turamies kopā,” iesāk Māra. Kontakts ar Intu viņai neesot bijis ciešs un draudzīgs, jo katrai bijuši savi uzskati, kā jādzīvo. Taču tas netraucēja abām satuvināties pēdējās dzīves nedēļās. Un par to Māra jūt milzu prieku, piepildījumu sirdī un pateicību Visaugstākajam.

Tas, ka aiziešana ir drīza, Fogelei neesot bijis noslēpums. „Slimību kopums vairs nebija savienojams ar dzīvību,” skumīgi nosaka Māra, apstiprinot kuluāros runāto, ka Intai bijušas aknu, sirds un galvas problēmas. Un tā nebūt nav, ka veselība pasliktinājusies strauji, – tas noticis pēdējo 30 gadu laikā. Taču tam, ka punkts Intas dzīvei tiks pielikts tik ātri, tuvinieki nebija gatavi.

Māra atklāj, ka pirms trim nedēļām slimnīcā Intu piemeklējusi klīniskā nāve. Kad reanimācijā „atsaukta atpakaļ”, Māra draudzenes meitā vairs nav atpazinusi „veco Intu”. „Pēkšņi viņas čaula – lepnuma, lielības un visvarenības bruņas – bija nost. Manā priekšā bija trausls cilvēks ar kailu dvēseli,” aizlūstot balsij, atklāj tuviniece. Tas, ko viņai nācies dzirdēt no Intas, šokē un liek pārdomāt dzīvi mums katram. Māra pastāsta, ka Inta dalījusies izjūtās, ko piedzīvojusi klīniskās nāves laikā, un tās liecina, ka viņa redzējusi „to” pasauli... „Viņa visa no šausmām trīcēja, teica, ka redzētais ir tik briesmīgs, ka nespēj to izstāstīt. Izmisusi viņa vaicāja, ko lai dara, lai tur nebūtu jāatgriežas...” atklāj Māra. Un tad Inta darījusi zināmu, ka ļoti vēlas satikt savu mammiņu.

„Mammiņ, paņem mani klēpītī...”

Intas mamma arvien ir šaisaulē un sociālās aprūpes centrā Jūrmalā, sagaidījusi savu 89. gadskārtu. Jūrmalā Māra savu draudzeni ievietojusi aprīlī, apzinoties, ka tā tikt galā ar ikdienas vajadzībām viņai būs krietni vieglāk. Ik nedēļu Māra arī draudzeni apciemo, ved pastaigās, uz kafejnīcām, kārto viņas īpašuma lietas, tāpēc darīt zināmu meitas vēlmi nebija sarežģīti.

Pēc klusuma pauzes un norīta asaru kamola Māra teic, ka Margu atvedusi ciemos pie meitas uz slimnīcu un abu satikšanās izvērtusies ļoti emocionāla. „Mammīte Intas dēļ ir daudz raudājusi un daudz sirdssāpju pārcietusi, tāpēc man ir liels atvieglojums, ka pirms nāves viņas paspēja izlīgt.” Abas apkampušās, mīļojušās, un Inta mammai par visu lūgusi piedošanu. „„Mammīt, paņem mani atpakaļ klēpītī...” Intas sacīto mammai pie sevis atkārto Māra, secinot, ka klēpī jau vairs tik „rociņas un galviņu” varēts ielikt. Atstājusi uz pāris stundām abas izrunāties, Māra atgriezusies, kad Inta paudusi vēlmi tikties ar mācītāju. „Medmāsiņa ar lieliem burtiem uz datora ekrāna uzrakstīja Tēvreizi, un mēs visas trīs to vairākas reizes skaitījām... Inta apzinājās, ka daudziem cilvēkiem darījusi pāri, un par visu vairāk vēlējās par to lūgt piedošanu. Viņa teica, ka grib izsūdzēt grēkus mācītājam,” turpina Māra, atzīstot, ka tas viņai bijis liels pārsteigums. „Dzirdēt ko tādu no viņas es nekad nebiju domājusi. Tā bija pavisam cita Inta!” neslēpj ģimenes draudzene, kura uz slimnīcu atvedusi luterāņu mācītāju Agri Sutru.

Atceroties Intas sacīto slimnīcā, Māra ir pārliecināta – Fogele skaidri apzinājusies, ka redz mammu pēdējo reizi, tāpēc lūgusi viņas svētību. Sakārtots arī īpašuma jautājums: Zemesgrāmatas ieraksts liecina, ka tieši nedēļu pirms nāves – 13. jūlijā – Inta māju kā dāvinājumu atgriezusi atpakaļ mātei.

Pēc sarunas ar mācītāju Inta draudzenei atklājusi, ka nav varējusi „no sevis daudz izdot”, jo, kolīdz gribējusi runāt, nācis klepus. „Viņa izteicās, ka tas, „kas sēdējis iekšā”, nav ļāvis ar mācītāju runāt...”

Pēdējā diena. Vieta... pansionātā

Par spīti skumjajām prognozēm, Fogele devusies mājās no slimnīcas. 19. jūlija agrā pēcpusdienā viņai pakaļ ieradusies Māra ar vīru, iesēdinājuši mašīnā un braukuši uz... „Alfas Rimi”. „Inta gribēja iepirkties.” Tā kā bijusi sašpricēta un braši turējusies uz savām kājām, iebraukuši ar’. Māra atklāj arī iepirkšanās vajadzību. Izrādās, pēc nedēļas bija paredzēts Fogeli ievietot sociālās aprūpes iestādē Ozolniekos, un viņa gribējusi sapirkt šampūnus, higiēnas piederumus. „Inta bija apņēmusies arī dūšīgi ēst, tāpēc maisiņi cits pēc cita pildījās ar pārtikas produktiem. Veikalā pavadījām divas stundas! Man bija nojauta, ka nedrīkstu viņu apstādināt, ka tas varbūt ir pēdējais viņas prieks uz šīs zemes...” secina Māra, atklājot, ka Inta iepirkusies par 154 eiro. Vēl viņa gribējusi iebraukt tūrisma aģentūrā un atteikt ceļojumu uz Grieķiju, ko uz rudeni bija pasūtījusi divām personām – sev un kādam pavadonim.

Apņēmības pilna Inta bijusi arī kopā ar Māru apmeklēt „Mis un Misters Latvija” konkursu, kas 23. jūlijā jaunu rīkotāju vadībā noritēja kinoteātrī „Splendid Palace”. Zīmīgi, bet to viņa nesagaidīja... Pasākumā Latvijas skaistumkonkursu mātes piemiņu godināja tukšs krēsls.

Vaicāta, kā Inta pieņēmusi to, ka būs jāpārceļas uz dzīvi pansionātā, Māra teic, ka šai izvēlei piekritusi ar nosacījumu, ka tiks izvēlēts pansionāts, pie kura ir mežs un pastaigu takas, un ka reizi nedēļā viņu apciemos. Tāpat kā mammu. „Viņa teica, ka bez mammas esmu viņai palicis vienīgais tuvais cilvēks, un lika apsolīt, ka viņu nepametīšu. Un, ja nepatiks, meklēšu citu pansionātu...”

Mājās no „Alfas” Inta atvesta pēc septiņiem vakarā. Pati uzkāpusi augšā uz otro stāvu. Pati palīdzējusi ielikt produktus ledusskapī. Uz nakti šķīrušās, un Inta palikusi viena.

Ieva Valtere / Foto: Agrita Grosbarte, Gatis Dieziņš/LETA, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva