Absurds – avārijā vaino Ūdrīti; mūziķi depresijas dēļ vedīs mājās

Pirms pusgada Latvijā pazīstamo un iemīļoto mūziķi, grupas „The Hobos” līderi, talantīgu dzejnieku un komponistu, bērnu dziesmu un pasaku autoru, ceļotāju, spilgtu un nepieradinātu personību Ūdrīti notrieca automašīna, un tagad mākslinieks piekalts gultai, pārvietojas vien ratiņkrēslā, jo kļuvis par 1. grupas invalīdu. Jau pēc dažām dienām viņš atgriezīsies no rehabilitācijas centra Siguldā un ārstēšanos turpinās mājās kopā ar ģimeni – mīļoto sievu Ilonu Balodi-Ūdri un septiņus mēnešus veco dēlu Bārtu.

Pēdējais koncerts un svinības draugu lokā

Kas tieši notika 17. janvārī, tikai tagad gatava pastāstīt cietušā dzīvesbiedre. „Iepriekšējā vakarā koncertzālē „Palladium” Rolands nospēlēja pēdējo koncertu „ReLOVEution”. Tam sekoja svinības ar kolēģiem un draugiem, kuru laikā lietoti arī alkoholiskie dzērieni. Pēc nogurdinošās Ziemassvētku koncertu sezonas un priecīgajiem notikumiem ģimenē beidzot varēja atvilkt elpu. Viņa nesen pasaulē nākušajam dēlam Bārtam tieši apritēja mēnesis, par ko Rolands ļoti priecājās un šķita, ka dzīve ir sakārtojusies. Taču tad vienā brīdī viss pārvērtās, jo Ūdrīti Artilērijas ielā notrieca automašīna,” stāsta Ilona.

Ūdrīša rehabilitācija var ilgt vairākus gadus

Ilgu laiku Gaiļezera slimnīcas Reanimācijas nodaļā notika cīņa par to, vai Ūdrītis izdzīvos. Ārstu prognozes bija drūmas: ja arī izdzīvos, būs invalīds un neko nesapratīs. Pamodies no komas Rolands nespēja ne runāt, ne pastāvīgi ēst. Sabiedrība Ūdrīša turpmākajai ārstēšanai saziedoja vairāk nekā 20 tūkstošus eiro, un Rolandu piekrita ārstēt Siguldas slimnīcā. „Rehabilitācijas nodaļas vadītāja Rita Seske uzņēmās risku un martā tika uzsākti gari un grūti rehabilitācijas mēneši. Rolanda veselības stāvoklis te uzlabojās, te pasliktinājās, taču mazpamazām Rolands sāka atlabt. Ja martā Rolands spēja tikai gulēt, viņam bija nepieciešama nepārtraukta uzraudzība, sarežģīta aprūpe un viņš pat nespēja gultā pagrozīties, tad pēc četriem rehabilitācijas mēnešiem viņš jau spēj pats ēst, nosēdēt ratiņkrēslā un, lai arī vēl neskaidri, bet var runāt. Viņš vairs nespēlē ģitāru, un pat nespēj bez citu palīdzības aiziet uz tualeti. Priekšā vēl būs garš un grūts ārstēšanās ceļš un rezultāts smadzeņu traumu gadījumos nav paredzams. Viņa apziņa ir skaidra, un viņš saprot savu stāvokli un to, ka nekas vairs nav tā kā agrāk,” stāsta Ilona.

Mēģinās glābties no depresijas

„Rolandam pēdējais mēnesis ir grūts. Pēc Jāņiem sākās depresija. Nekādi vairs neizdevās viņam uzlabot omu. Pēdējās nedēļas viņš pat atsakās darboties, kļuvis apātisks, dusmojās uz visiem un nepārtraukti saka, ka grib mājās. Tad nu kopā ar mediķiem izlēmām – pienācis laiks kaut ko pamainīt. Ūdrim nepieciešama mājas sajūta, atpūta. Cilvēks ir pusgadu pavadījis slimnīcā. Viņš ir pelnījis vismaz kādas pāris nedēļas padzīvot mierā. Pēc tam domāsim, ko tālāk darīt,” stāsta Ilona.

Viņa atklāj, ka gaidot vīru mājās un sajūtas ir divējādas: „No vienas puses ir milzīgs prieks atkal Ūdri sagaidīt mājās. Te drēbju skapī ir viņa plaukts ar viņa mantām, būs kaķi, kas viņu sagaidīs. Bet, no otras puses, ir nedaudz bail, vai spēšu tikt galā. Par Ūdri ir nepārtraukti jārūpējas, viņu nevar atstāt vienu. Man būs viņš jācilā, jābaro, jāmazgā, jādod zāles, jāuzrauga veselības stāvoklis, turklāt vēl aizvien viņš pats nerij ūdeni un tas jāievada mākslīgi. Liela atbildība,” teic Ilona.

Ūdris saka, ka sev riebjas

„Ūdris visu, kas noticis, saprot, un tieši tas ir viņa šā brīža depresijas cēlonis. Viņš gan neatceras vairākus mēnešus no savas dzīves pirms un pēc avārijas. To, kas ar viņu noticis, viņš zina no manis stāstītā. Gaiļezera slimnīcas posms viņa atmiņā neeksistē. Vismaz šobrīd. Kad stāstu, kā bija, kad viņš gulēja komā - Ūdris klausās un brīnās. Ir ļoti grūti dzirdēt, kad viņš man saka, ka pats sev tagad riebjas. Es nezinu, kā viņam palīdzēt. Varu viņam tikai teikt – es ticu, ka viss būs kārtībā un viņš izveseļosies,” cerību pilnā balsī teic Ūdrīša dzīvesbiedre. Ilona atklāj, ka Rolands vēl nerunā pilnos, skaidri saprotamos teikumos. „Viņš saka daudz ko. Ja grūtāk saprast, tad esam izstrādājuši sistēmu, kaut ko līdzīgu mēmajam šovam. Es prasu: „Cik vārdu?” Viņš parāda 1 vai 2. Tad minam pirmo, vai otro. Ja vārds garāks, tad pa zilbēm lēni lieku viņam atkārtot. Ir vārdi, kas ir skaidri un saprotami visiem - ēst, jā, nē, čau, labi un daži rupjāki vārdi...”

Izturēt palīdz Bārta smaids, mamma un baznīca

Arī Ilonai šie mēneši ir smagi. „Mana mamma ir liels atbalsts. Sazvanāmies katru dienu, bet reizi nedēļā viņa no Ventspils ierodas Rīgā palīdzēt. Izrādās, man ir arī spēcīgi un labi draugi, kas uzrodas īstajos mirkļos. Gadās, ka atbalstu saņemu no cilvēkiem, no kuriem to pat neesmu gaidījusi. Palīdz smaidīgais dēliņš Bārtiņš ar bedrītēm vaigos, murrājoši kaķi un attālināta apstākļu novērtēšana, saprotot – varēja būt daudz sliktāk. Ir brīži, kad man palīdz arī ilgs miegs. Kad varu, sportoju. Man patīk Krav Maga cīņas, kurās darbojos pēdējos gadus. Tur treniņos varu kārtīgi atslēgt smadzenes; kad izdauzu boksa maisu, vakarā jūtos mierīga. Vēl man ir foršs psihoterapeits, pie kura eju pēc padoma, kad viss galīgi brūk un vairs netieku galā. Citreiz aizeju uz baznīcu vienkārši pasēdēt un parunāties ar Augstāko. Tur ir mierīgi, skaisti un labi smaržo,” stāsta Ilona.

Avārijā vaino pašu Ūdrīti

Ilona Kasjauns.lv stāsta, ka Ūdrīša ģimene pirms dažām nedēļām saņēma Valsts policijas lēmumu, ka kriminālprocess Ūdrīša avārijas krimināllietā ir izbeigts. „Valsts policija uzskata, ka notikušajā ceļu satiksmes negadījumā ir vainojams pats Ūdrītis, kurš nenovērtēja attālumu līdz transportlīdzeklim, kas viņu notrieca. Tāpat viņš neesot novērtējis transportlīdzekļa braukšanas ātrumu un nav pārliecinājies – brauktuves šķērsošana nav bīstama un netiks traucēta transportlīdzekļu satiksme. Tajā pašā laikā ir konstatēts, ka transportlīdzekļa vadītājs, kura vadītais sporta auto notrieca Ūdrīti, bija ievērojami pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, proti, braucis ar 72 km/h lielu ātrumu atļauto 30 km/h vietā,” teikts policijas lēmumā.

Ilona nekavējoties vērsās pēc juridiskās palīdzības pie advokātiem, jo saprata, ka šajā situācijā ir nepieciešama profesionāla aizmugure. Ilonas lūgumam pēc palīdzības atsaucās zvērināti advokāti Jānis Bramanis un Raivo Klotiņš. Pašlaik Valsts policijas lēmums ir pārsūdzēts un prokuratūrai lūgts to atcelt. „Man ir svarīgi, lai lieta tiktu izskatīta rūpīgi. Pirms sprieduma saņemšanas centos par negadījumu nedomāt, nevēlējos sevī iesēt naida sēklu. Turklāt, visu enerģiju koncentrēju Ūdra atlabšanai un Bārtiņam. Paļāvos, ka lieta tiek izmeklēta. Kad izlasīju lēmumu, mani pārņēma netaisnības sajūta. Sapratu, ja tagad neko nedarīšu, vēlāk nožēlošu, ka tomēr necīnījos un necentos detalizētāk noskaidrot patiesību. Mans mērķis nav likt kādam ciest vai atriebties. Taču, mans cilvēciskais pienākums, redzot klaju netaisnību, ja tas ir manos spēkos, iejaukties un darīt visu, lai netaisnība tiktu labota. Citādi es nespēšu pati sevi cienīt. Katru reizi, kad skatos uz Ūdri, man par to būs jādomā. Turklāt, Ūdris arī vēl tagad, pēc visa, kas ar viņu noticis, saka, ka nevēloties, lai šoferim sanāk „sū.i”. Pat neskatoties uz to, ka šis cilvēks nav izrādījis nekādu interesi, kā pēc negadījuma klājas Ūdrim. Es vēlos panākt morālu taisnīgumu,” saka Ilona.