Jānis Reinis „ražo” anekdotes un kosmētiku

„Dieva dotu talantu tomēr nav tik viegli pazaudēt vai pazudināt,” var lasīt par Jāņa Reiņa atveidoto Hamilkāra kungu aizvadītajā sezonā Ditas Balčus iestudējumā „Hamilkāra kungs”, bet tikpat labi to var attiecināt uz viņa darbošanos nelielajos skečos „Anekdošu šovā”. Un jāpiekrīt arī teikuma turpinājumam: „…lai gan zaudēto gadu pēdas neapšaubāmi ir jūtamas.” Konkrētajā gadījumā tas ir teikts par aktiera devumu uz skatuves, bet, šķiet, to var attiecināt arī uz viņa personību kopumā. Dzīves kāpumi un kritumi un tiem pievērstā uzmanība, šķiet, aktieri ir padarījuši ja ne par neuzticīgu, tad par atturīgu un piesardzīgu gan. Tomēr ik pa brīdim Jānis Reinis sarunā „atplaukst” un „uzdzirkstī”, bet atbilde uz jautājumu par dzimšanas dienas dāvanu izšaujas kā bulta, aktiera acīm iemirdzoties.

Kas ir anekdote – skečs, etīde vai izrāde pusminūtes garumā?

Anekdote ir vairāk skečs. Vienīgi mums traucē ierobežotie finansu līdzekļi. Nevar salīdzināt ar krievu šovu „Seši kadri”. Mūsu versija ir tāda, cik nu pie mūsu nabadzības varam atļauties izdarīt.

Kas parasti izvēlas anekdotes?

Režisors Armands Ekštets.

Ja jums „aizķeras” kāda kompānijā stāstīta vai kaut kur izlasīta anekdote, iesakāt filmēšanai?

Nē, tas ir režisora darbs. Mēs aktieri nejaucamies viņa kompetencē. Mums galvenais ir izdarīt mūsu darbu pēc iespējas interesantāk. Anekdoti nospēlēt nav viegli, reizēm katram ir tikai viens, divi teikumi. Nav viegli uzreiz izdomāt, ka to nospēlēt.

Īsus skečus spēlēt ir vieglāk nekā vairāku stundu izrādi?

Bez šaubām skeču nospēlēt ir vieglāk. Vienīgā problēma ir izdomāt situāciju katrai anekdotei. Vienā reizē uzfilmējam kādus 120 skečus. Svarīgi pirms katras epizodes tikt skaidrībā ar tekstu, gadās, ka „iekapsulējas” uz vienu skeču un ka nevar un nevar uzfilmēt. Tāda lokanība ir vajadzīga.

Jums pašam patīk anekdotes?

Jā, ļoti. Man patīk arī melnais humors. Ciniskas anekdotes gan man ne visai patīk. Kaut gan tā robeža, kur beidzas cinisms un sākas melnais humors, ir ļoti smalka.

Pagājušajā sezonā „Artelī” spēlējāt Hamilkāra kungu. Vai šajā sezonā arī spēlēsit šajā izrādē?

Jā, „Hamilkāra kunga” izrādes vēl turpināsies, spēlēsim gan „Artelī”, tur ir brīnišķīga neliela skatuvīte, gan arī daudz braukāsim pa Latviju. Nevaru vien sagaidīt sezonas sākumu septembra beigās.

Vai ir vēl citas lomas paredzētas?

Ir ieceres, bet pagaidām pārcēlušās uz vēlāku rudeni, tāpēc konkrēti nevaru pateikt. Reizēm ierunāju kādu reklāmu, bet ikdienā strādāju vienā komercfirmā, kosmētikas ražotnē. Vienīgi tagad esmu paņēmis bezalgas atvaļinājumu, lai varētu vairāk būt laukos pie mammas.

Mammai laukos ir liela saimniecība?

Vairs nav, mammai jau ir 88 gadi. Var arī kādus darbus padarīt, bet galvenais – tur var sevi sakārtot. Tas daudz dod pēc stresa Rīgā. Patīkami aizbraukt uz turieni.

Kurā Latvijas pusē ir jūsu lauki?

Lauki ir Sēlijā, Subatē, ļoti jauka, skaista vieta, kur tiešām dvēsele veldzējas, priecājas un pūšas.

Jūs savulaik bijāt arī uzņēmējs, jums piederēja rotaļlietu veikals.

Tas bija sen, jau kādus desmit gadus tas ir beidzies.

Kāpēc tieši rotaļlietu veikals?

Varbūt tāpēc, ka aktieri savā domāšanā ir līdzīgi bērniem. Mēs tirgojām rotaļlietas, arī bērnu apģērbus. Savā laikā tas ļoti palīdzēja, kad bija trakie 90-ie gadi un nevarēja vairs izdzīvot.

Hamilkāra kungs ir leģendāra loma un izrāde, Kārlis Sebris to spēlējis. Vai aizņematies arī kaut ko no vecmeistara, ar kuru savulaik vienā teātrī esat strādājis?

Ne tikai Sebris, arī Jānis Kubilis spēlēja Hamilkāra kungu. Jaunībā „Hamilkāra kungu” esmu redzējis tikai vienu reizi. Līdz ar to man nav tādu iespaidu, kas ietekmētu. Kādreiz mēdz būt, ka izrāde atstāj lielu iespaidu, no kura ir grūti atbrīvoties, bet šoreiz man tā nav. Kad izrādi iestudēja Nacionālajā teātrī (toreiz A.Upīša Valsts Akadēmiskajā drāmas teātri – I.Z.), tas bija cits laiks, tā toreiz bija jauna veida dramaturģija, kas parādījās padomju laikā. Līdz ar to cilvēki ļoti iemīlēja šo izrādi. Mums ir mūsu stāsts un izrāde, katrā ziņā stāsts par mīlestību.

Stāsts par mīlestību un cilvēku, kas grib piepildīt savus sapņus. Ar ko jūs saistāt savus sapņus?

Man kā jebkuram normālam cilvēkam ir savi sapņi, kurus gribas īstenot, tikai pretstatā manam spēlētājam varonim es nedomāju, ka sapņus var nopirkt pa naudu. Ar naudu var daudz ko realizēt, var daudz ko piepildīt, bet laimi iegūt... Domāju, ka nē. Laime ir iegūstama citādi.

Un kā?

Ar mīlestību, ar uzticēšanos.

Jūsu sapņi saistās ar radošo darbu vai personisko dzīvi?

Vispirms jau ar personisko dzīvi – harmonija, miers, zināma labklājība. Kaut ko dziļi, dziļi personisku. Tad jau arī būs pārējais, gandarījums par padarīto, gandarījums par radošo veikumu.

Savā ziņā sapņotājs, bet arī patriots bija jūsu spēlētais Mārtiņš filmā „Rīgas sargi”. Viņš sapņoja un sargāja Rīgas un Latvijas brīvību. No kā šodien, gandrīz pēc simts gadiem, būtu jāsargā Rīga?

Rīga ir Rīga, tā ir mūsu zeme, mūsu daļa, mūsu domāšana, mūsu dvēsele, mūsu prieks. Tas ir mūsu, un tas ir jāsargā. Jāsargā, cik var. Nebūtu Rīgas, nebūtu Latvijas, un mēs būtu nabagu nabagi.

Aizbraucis uz laukiem, esmu laimīgs, ka esmu prom no Rīgas, bet paiet kāds laiciņš, un es jau kļūstu nemierīgs, man gribas Rīgas tempu, Rīgas elpu. Es esmu laimīgs, kad braucu prom no Rīgas, bet pēc kāda laika, braucot atkal atpakaļ, es esmu priecīgs atgriezties Rīgā. Tā laikam ir cilvēka tieksme vienmēr steigties uz priekšu. Vienā vietā ir grūti nosēdēt.

Rīgā varat īstenot radošās ieceres.

Jā, zināmā mērā arī tā.

Ierakstot internetā jūsu vārdu, pirmā informācija, ko var lasīt, ir notikumi pirms pāris gadiem, kad jums bija jāaiziet vai jūs aizgājāt no darba Nacionālajā teātrī. Vai krīzi esat pārvarējis?

Mani neapmierināja ne mans stāvoklis teātrī, ne atmosfēra tur. Tas bija zināms protests. Man nepatīk repertuāra teātris tāds, kāds tas ir pašlaik. Uzskatu, ka tam nav īpašas perspektīvas, lielie repertuāra teātri, kas „ļepī” tik izrādes, ir drusciņ novecojusi domāšana. Tas nav normāli, ka aktieri spēlē pa astoņām, deviņām lomām sezonā. Ir jābūt kaut kādām izvēles tiesībām – pieņemt to projektu vai nē. Ja teātra spēlēšana kļūst par verga darbu, tas nesagādā prieku un gandarījumu. Ir jābūt brīvajiem projektu teātriem, ka aktieris var spēlēt vienu lomu Daugavpilī, otru Liepājā, trešo Dailes teātrī un ceturto Nacionālajā teātrī, un vēl neatkarīgos projektos. Ja esi piesaistīts, tā nav radoša atmosfēra.

Bet ja jūs aicinātu nospēlēt konkrētu lomu repertuāra teātra izrādē?

Ar lielu prieku. Tas būtu brīnišķīgi! Bet strādāt strādāšanas pēc – ne.

Jums ir divi jau lieli dēli, ko viņi dara?

Edvards ir students Teātra fakultātē Kultūras akadēmijā.

Ies vecāku pēdās?

Mani nesajūsmināja viņa izvēle. Viņš bija sācies mācīties ko citu Universitātē, bet tad paziņoja, ka maina studijas. Tagad mācās jau otrajā kursā. Ja izturēs un neaizrausies ar studentu bohēmu, būs labi. Jēkabs nodarbojas ar dažādu kultūras projektu organizēšanu.

Jūsu dzimtas saknes ir no Lietuvas, vai kaimiņu valodu arī protat?

Kādreiz mācēju kaut pļāpāt, bet tagad jau ir aizmirsies. Visa bērnība man pagāja Subatē, un tur ir tā – Subate beidzas, un pēc apmēram 10 metriem sākas Lietuva. Nesen ar sievu gājām sēnēs. Gājām, gājām, priekšā kaut kāds grāvis... Vai! Laikam jau esam Lietuvā!

Vai ir kāds dzīves posms, kurā gribētu atgriezties?

Bez šaubām skaistākais laiks cilvēkam ir, kad viņam ir 35 – 40 gadi, kad bērni aug. Tas laikam būtu viens no tādiem posmiem, kurā gribētu atgriezties, kad bērni vēl ir mazi, ir jāaudzina, jāuztraucas, jāved uz skolu. Man liekas, ka arī visi fiziskie un radošie spēki cilvēkam visnopietnākajā fāzē ir šajā vecumā. Pēc tam jau lēnām sākas tāda kā lejupslīde, parādās lieks nervozums, neiecietība. Bet tas ir laiks, kad esi pašā spēku pilnbriedā. Uh, kalnus var gāzt! Šo posmu labprāt vēlreiz izdzīvotu.

Un kādu dāvanu jūs vēlētos saņemt dzimšanas dienā?

(Nedomājot.) Skaistu kinolomu.

Ilze Zveja „Rīgas Viļņi” / Foto: Rojs Maizītis, publicitātes