Latviete Madara no Norvēģijas: "Sākumā bēgļi bija diezgan kaprīzi un arī izvēlīgi ēdienā"

„Nu jau pagājuši gandrīz divi mēneši kopš bēgļu ierašanās, un varu teikt, ka personāls ir jau pieradis pie dažādām kultūrām, atšķirībām un izdarībām,” stāsta Madara. Tiesa gan, no sākuma gan latvietei, gan viņas norvēģu kolēģiem bijis diezgan sarežģīti, jo personāls nav sapratis, kā pret bēgļiem labāk izturēties un kādas būs viņu prasības. Madara atklāj, ka bijis arī satraukums par to, vai starp vairāk kā 100 atbraucējiem būs arī kāds, kuram ir smaga slimība vai īpašas vajadzības.

Bērni izslimo vējbakas

Pagaidām gan īpaši lielu problēmu ar veselību bēgļiem nav bijis. Vairāki bērni vien izslimojuši vējbakas –  par šo slimību pamatīgi izbijušies arī pieaugušie, no kuriem daļa nav izslimojusi šo kaiti bērnībā. „Vairākiem bēgļiem ir utis. Bēgļu centrs vajadzības gadījumā nodrošina līdzekli pret utīm, tomēr nav iespējams izsekot un garantēt, ka visi, kam ir vajadzība, to arī lietotu,” atklāj Madara, „Mūsu galvenais uzdevums ir bēgļiem nodrošināt gultas vietu un trīs ēdienreizes dienā. Papildu tam mēs organizējam filmu vakarus, spēles bērniem, distanču slēpošanu, jo centrs atrodas tam paredzētā vietā, kā arī transportu uz tuvējo pilsētu. Tas viss pārsvarā ir centra darbinieku iniciatīva.”

Norvēģijas bēgļu centrs organizē bēgļiem arī norvēģu valodas kursus. „Bērni un pāris pieaugušie jau runā dažus vārdus angliski un norvēģiski, lai gan pašā sākumā nezināja neko Mums ir atsevišķi valodas kursi vīriešiem un sievietēm, galvenokārt tāpēc, ka vīriešu klātbūtnē sievietes kautrējas runāt un uzdot jautājumus,” stāsta latviete.

Ēdienā diezgan izvēlīgi

„Ēd viņi ne visu. Varētu teikt, ka ēdiena ziņā viņi tiešām ir diezgan izvēlīgi. Mēs virtuvē cenšamies mainīt ēdienkarti, bet man šķiet, ka bēgļiem nebūtu iebildumu katru dienu ēst rīsus un vistas stilbiņus, - par šo variantu vēl nekad neviens nav sūdzējies,” par bēgļu ēšanas paradumiem stāsta Madara. Bēgļu centra darbinieki arī konstatējuši, ka bēgļiem ne visai patīk zivs vai liellopa gaļa. Cieņā nav arī kartupeļi – bēgļi daudz vairāk uz sava šķīvja grib ieraudzīt rīsus, ko tad centrs arī cenšas sarūpēt katru dienu.

Sākumā bēgļi bijuši kaprīzi

Madara stāsta arī par bēgļu prasībām, kas sākotnēji bijušas neadekvāti augstas. Reizēm manītas arī diezgan agresīvas izpausmes, piemēram, bijis kautiņš ar galda dakšiņām, kura iemesls it kā esot bijusi aizkavējusies rīsu porcija: „Galvenās grūtības, ar ko es esmu saskārusies, ir bēgļu nepacietība, citādā mentalitāte un sava specifiskā izpratne par to, kā lietām ir jābūt.

Sākumā ne visiem atbraukušajiem bija skaidrs savs statuss – daudzi gaidīja nez kāda līmeņa apkalpošanu un servisu, bet nu jau viss ir nostājies savās vietās. Šobrīd bēgļi iesaistās pat dažādos uzkopšanas darbos, piemēram, mazgā traukus, palīdz uzkopt centra telpas, organizē aktivitātes paši sev. Nesen uzsniga pirmais sniegs. Kaut ko tādu vairums no bēgļiem nekad nebija redzējuši, nu, vismaz ne tādā apjomā! Rezultātā mums tapa jau pirmais sniega vīrs. Jaunākie bērni tikmēr brauc ar ragaviņām, bet pieaugušie slēpo”.

Baidās tikt nosūtīti atpakaļ uz dzimteni

„Kopumā varu teikt tikai to, ka ne visi imigranti ir vienādi. Ne visi ir rupji un ne visi ķengā viņiem sniegto palīdzību. Ir ļoti daudz laipnu, izpalīdzīgu un par visu vienmēr pateicīgu cilvēku, kas mūsu ikdienu padara daudz vieglāku un patīkamāku,” apgalvo Madara. Viņa atklāj, ka lēnām pa vienam pirmajiem bēgļiem ir piešķirts patvērums Norvēģijā. „Pārsvarā tā nav nejaušība, ka šie bēgļi ir izvēlējušies tieši Norvēģiju, jo vairumam šeit jau dzīvo kāds ģimenes loceklis vai draugi,” spriež Madara. Lielākā daļa bēgļu tomēr vēl gaida savu likteni, Viņi visi baidās, ka varētu tikt sūtīti atpakaļ uz valsti, no kuras nākuši, vai uz kādu citu Eiropas Savienības valsti, kuru viņi ir šķērsojuši pirms ierašanās Norvēģijā.