Stāsts par ietekmīga krievu baņķiera nāvi no "Novičok", ar ko bija apsmērēta telefona klausule
Rakstot trilleri "Prāgas pastkartes", autori Maija Pohodņeva un Modris Pelsis jau pirms diviem gadiem pētījuši PSRS laiku un vēlāk Krievijas ķīmisko ieroču programmas. “Lai izdomātu trakas lielas – par tām jāzina pietiekami daudz,” teic Pohodņeva.
Vēl absurdāk ir tas, ko tiesā izsprieda, kā viņš ticis pie indes. Novičok var uzvārīt tikai vienā laboratorijā – Šihani netālu no Saratovas. Precīzas adreses nav, bet internetā vietu var sameklēt.
Kā tad viss notika? Dažādu cilvēku liecības, kuras sniegtas 2006. gadā tiesā, ir pretrunīgas. Vispirms 1994. gadā divas indes ampulas no kāda zinātnieka nopircis bijušais omonietis no Rīgas Arturs Talanovs, jo viņam vajadzējis noindēt suni vai kādu savu biedru, kurš kritis uz nerviem.
Viņš gan to nav izdarījis, tāpēc atdevis ampulas saviem paziņām no Maskavas, kuri, alkatības dzīti, tās pārdevuši Hucišvili. Talanovs kļuvis bēdīgi slavens arī ar to, ka saķēris lodi, piedaloties inkasentu aplaupīšanā deviņdesmitajos gados, viņš bija izsludināts meklēšanā visās Baltijas valstīs.
