Stāsts par ietekmīga krievu baņķiera nāvi no "Novičok", ar ko bija apsmērēta telefona klausule
Rakstot trilleri "Prāgas pastkartes", autori Maija Pohodņeva un Modris Pelsis jau pirms diviem gadiem pētījuši PSRS laiku un vēlāk Krievijas ķīmisko ieroču programmas. “Lai izdomātu trakas lielas – par tām jāzina pietiekami daudz,” teic Pohodņeva.
Vainīgo atrada ātri – pēc dažām nedēļām. Par to nosauca Vladimiru Hucišvili, 51 gadu vecu ģeoloģijas zinātņu kandidātu, arī uzņēmēju no bankas valdes, kurš patiesībā dievināja Kivelidi un līdz ar viņa nāvi zaudēja visu. Viņam tomēr uzrādīja apsūdzību, kaut arī izmeklēšanas laikā izlaida no cietuma, jo nepietika pierādījumu. Hucišvili negaidīja tiesu – uzreiz aizmuka uz ārzemēm.
Viņa lielākā kļūda bija 2006. gadā, pēc 11 gadiem, atgriezties Krievijā, cerot, ka krimināllietā iestājies noilgums. Taču Hucišvili uzreiz arestēja un piesprieda deviņus gadus cietumā. Viņš savu vainu neatzina, bet tiesa izsprieda, ka motīvs ir personiska nepatika un skaudība pret Kivelidi.
Hucišvili no cietuma izlaida jau 2010. gadā par labu uzvedību. Bēglis, pants par slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos, jo nomira ne jau viens cilvēks... Neticami, vai ne? Turklāt oficiālais spriedums par brīvlaišanu viegli atrodams internetā. Kaut gan iespējams, ka nav nekā dīvaina, ja cilvēks nav vainīgs, bet pieņem spēles noteikumus.
