foto: Vida Press
Nabadzīgie guļ blakus miroņiem un lēti rok kapus zīdaiņiem: skaudri stāsti par rosību Filipīnu kapsētās
Ziemeļu kapsēta, kas ir pilsētas lielākā apbedījumu vieta (54 hektāri), ir mājas aptuveni 6000 cilvēkiem no 800 ģimenēm. Blakus mūža mierā atdusas arī aptuveni 1 miljons mirušo.
Pasaulē
2018. gada 22. marts, 06:11

Nabadzīgie guļ blakus miroņiem un lēti rok kapus zīdaiņiem: skaudri stāsti par rosību Filipīnu kapsētās

Jauns.lv

Tiem, kuri sūkstās par dzīvokļu izvēli un īres cenām Rīgā pavisam noteikti noderētu iepazīties ar apstākļiem, kādos ir spiesti dzīvot daudzi Filipīnu galvaspilsētas Manilas iedzīvotāji. Nabadzīgākos filipīniešus trūkums un nespēja atrast savu vietu pilsētā ir piespiedis apmesties un nakšņot blakus mirušajiem – kapsētā.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

“Dzīvoju šeit jau 51 gadu un esmu centusies pamest šo vietu tikpat ilgi,” sarunā ar "The Guardian" stāsta Elvīra Miranda, “valdība negrib mūs šeit redzēt. Mēs nevēlamies šeit dzīvot, taču mums nav kur doties,” saka sieviete.

Miranda, kurai ir 68 gadi, jau kopš 1966. gada kopā ar savu vīru un bērniem dzīvo pašdarinātā būdiņā virs Manilas Ziemeļu kapsētas apbedījumu kambariem. Mirandas situācijā bieži vien attopas tie manilieši, kuri pārapdzīvotajā pilsētā ilgstoši nevar atrast stabilu darbu.

Ainas no Filipīnu galvaspilsētas Manilas kapsētām

Tiem, kuri sūkstās par dzīvokļu izvēli un īres cenām Rīgā pavisam noteikti noderētu iepazīties ar apstākļiem, kādos ir spiesti dzīvot ...

gallery icon
10

6000 dzīvie starp miljons mirušajiem

“Vairums cilvēku, kuri šeit mīt, ikdienā nestrādā un nesaņem regulāru atalgojumu. Izdzīvojam, darot visdažādākos gadījuma darbus – pārdodam ziedus sērojošiem aizgājēju tuviniekiem, izgatavojam kapakmeņus un zārkus,” stāsta Miranda. Dzīve kapsētās Manilā ir bezmaksas, taču par tādām lietām kā sanitāri apstākļi, elektrība un tīrs ūdens var aizmirst.

Cilvēku migrācija uz lielpilsētas kapsētām ir novērojama kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Līdz mūsdienām ir nomainījušās jau vairākas kapos dzīvojošo paaudzes. Ziemeļu kapsēta, kas ir pilsētas lielākā apbedījumu vieta (54 hektāri), ir mājas aptuveni 6000 cilvēkiem no 800 ģimenēm. Blakus mūža mierā atdusas arī aptuveni 1 miljons mirušo.

Kapsēta – “medību lauks” sirojošiem policistiem

Interesanti, ka daļa no kapsētu iedzīvotājiem piestrādā kā apbedījumu vietu apsaimniekotāji. Viņus šādam darbam parasti algo mirušo radinieki. Algas gan mēdz būt neticami niecīgas – 600 peso (10 eiro) gadā.

Atlikušajiem, kā jau minēts, atliek piestrādāt kā akmeņkaļiem, gatavojot kapakmeņus. Manilā vidēji notiek 80 līdz 100 bēru ceremonijas dienā.

Dzīvi, kura vairumam jau tā varētu šķist nepanesama, vēl vairāk apgrūtina skandalozā Filipīnu prezidenta Rodrigo Dutertes iniciētie narkotiku apkarošanas pasākumi. Kapsētas rezidenti regulāri piedzīvo Filipīnu Nacionālās policijas vienību reidus, kuri atsevišķiem iemītniekiem beidzas letāli. Pretrunīgo reidu laikā nogalinātie bieži vien tiek apbedīti tajā pašā kapsētā, kurā līdz šim dzīvojuši.

Dutertes aizsāktajos reidos pret narkotiku izplatītājiem apšaubāmu iemeslu dēļ kopš 2016. gada nogalināti vairāk nekā 12 000 cilvēku. Liela daļa reidu notiek tieši apdzīvotajās kapsētu teritorijās. Viens šāds reids Manilā beidzās ar kādas kapos dzīvojošas kundzes Karmelitas Bahacanas 37 gadus vecā dēla Airiša nāvi.

“Tonakt kapsētā piepeši ieradās aptuveni 50 policisti. Manu dēlu sašāva piecas reizes. Viņš bija miris jau pēc pirmās lodes, taču viņi neapstājās,” stāsta kungs.

“Man prieks, ka mana dēla mirstīgās atliekas atrodas man blakus. Viņš ir apglabāts kopā ar manu tēvu. Kādu dienu arī es nomiršu. Vēlos, lai arī mani apglabā tepat,” izstāsta 52 gadus vecā Karmelita, kura kapos dzīvo kopš 1992. gada.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Par dzīvi starp līķiem nesūdzas

Līdzīgs liktenis piemeklējis arī Rikardo Medinu (70), kura dēlu policisti nošāvuši kādā 2016. gada rudens reidā.

“Skatījos TV un ekrānā ieraudzīju savu dēlu. Viņam uz galvas bija uzmaukts maiss, bet uz krūtīm – kartona plāksne ar uzrakstu “bīdītājs” [nicinošs apzīmējums narkodīleriem]. Esmu drošs, ka mans dēls bija nevainīgs,” ar skumjo stāstu dalās vecais kungs, kurš kapos spiests dzīvot jau kopš 1967. gada.

Ikdienā Rikardo strādā par racēju. Manilā par kapavietu reizi piecos gados ir jāmaksā īre. Ja aizgājēju ģimenes to nespēj atļauties, mirušo kauli tiek izrakti un sadedzināti.

Filipīnu policijai gan ir savs skatījums uz reidiem kapsētās. Policijas pārstāvji apgalvo, ka liela daļa kapu iemītnieku laika gaitā pievēršas noziedzībai, tostarp arī narkotiku biznesam. Kapsētas kalpojot kā noziedznieku slēpņi.

Tikmēr kapos dzīvojošajiem ļaudīm nav ne mazāko cerību panākt taisnīgāku attieksmi no likumsargu puses – neviens neveic kapsētās dzīvojošo cilvēku skaitīšanu, un naudas, lai tiesas ceļā cīnītos ar pretrunīgi vērtētajos reidos sirojošajiem policistiem, nevienam no iemītniekiem nav.

Rikardo par dzīvi kapsētā gan nesūdzas – nāves pilsētā netrūkst, līdz ar to darbs arīdzan nav īpaši jāmeklē. “Man šeit patīk. Kapsētā ir kluss, par dzīvi nav jāmaksā, un es varu nopelnīt 50 peso par zīdaiņa kapa izrakšanu un 150, ja mirušais ir pieaugušais. Mūsu ādas krāsai un ķermeņa formām nav nozīmes – mēs visi esam vienādi nāves priekšā,” intervijā pauž kungs.

"Aljazeera" sižets par dzīvi Manilas kapsētā: