Nicas teroraktu pārdzīvojušais: "Redzēju mirušu bērnu. Vīrieti ar norautām kājām. Gribēju viņiem palīdzēt, bet nezināju, kā..."
Franciju un visu pasauli satriecis asiņainais terorakts Nicā, kad Francijas nacionālo svētku Bastīlijas ieņemšanas dienas svinību laikā kravas auto iebrauca pūlī, nogalinot 84 cilvēkus. Traģēdijas aculiecinieki dalās emocijās par pārdzīvoto un teic, ka pārdzīvotās šausmas nav iespējams aizmirst.
Pārdzīvo ārprāta bailes par savu tēti
Par asinspirts liecinieci kļuvusi arī 24 gadus vecā krieviete Veronika Prokudina, kura tajā brīdī atradās Angļu bulvārī esošajā viesnīcā “Beau Rivage”. Veronika atceras, ka pēkšņi izdzirdusi ļaužu kliedzienus un troksni. “Mēs nesapratām, kas notiek,” stāsta Prokudina, “Visapkārt bija panika. Mans tēvs mazu brīdi iepriekš bija izgājis no viesnīcas, un es nenormāli uztraucos par viņu. Pēc tam viņš man atsūtīja ziņu, ka ir sveiks un vesels. Tas bija vājprāts.”
Endijs Dvaiers (Andy Dwyer), kas jau daudzus gadus dzīvo Nicā, ka veda savu suni pa Angļu bulvāri uzreiz pēc tam, kad bija beigusies svētku uguņošana. “Pēkšņi es izdzirdu kliedzienus un redzēju, ka uz manu pusi skrien cilvēku pūlis,” stāsta Endijs. “Ļaudis skrēja uz visām pusēm, lai izvairītos no kravas auto. Un tad miruši krita turpat uz ielas. Redzēju mirušu bērnu. Vīrieti ar norautām kājām. Es gribēju palīdzēt, bet nezināju, ko darīt. Visapkārt bija ievainoto un mirušo ķermeņi, un cilvēki skrēja pie viņiem, kliedza un raudāja.”
Lielākā panika, kas mūžā piedzīvota
“Bija parasts vakars, mēs vienkārši pastaigājāmies,” stāsta aculiecinieks Džoels Fensters (Joel Fenster). “Pēkšņi cilvēki sāka skriet, bija dzirdami kliedzieni, policijas sirēnas, kā arī policistu saucieni, lai evakuējamies. Bija ļoti bail, jo nesapratām, kas notiek. Dzirdējām šāvienus. Daži cilvēki sēdēja uz ceļa un centās parauties malā, lai skrienošajiem nebūtu pa kājām.”
Savukārt Džons Kērtiss (John Curtis) Nicas notikumus raksturo kā lielāko paniku, ko savā dzīvē ir redzējis. Viņš stāsta, ka Francijas nacionālos svētkus svinēja tūkstošiem cilvēku, tostarp daudz ģimeņu ar maziem bērniem. “Uz ielas nebija citu automobiļu, tikai gājēji. Pēkšņi otrā ielas galā ieraudzījām baltu kravas auto, kurš lielā ātrumā nesās uz priekšu, zigzagā līkumojot no vienas puses uz otru,” atceras Kērtiss. “Uzreiz sapratu, ka mašīna cenšas nogalināt cilvēkus un brauc tieši pūlī. Ļaudis metās sānu ieliņu virzienā. Nekad mūžā nebiju redzējis tādu paniku. Mēs pārvietojāmies kopā ar pūli, un mums izdevās atgriezties savā dzīvoklī.
Vajadzēja aizsegt seju, lai paglābtos no lidojošajām atlūzām
Arī aģentūras AFP korespondents Roberts Holovejs (Robert Holloway) bija to ļaužu vidū, kuri svinēja Francijas nacionālos svētkus Nicā. Holovejs bija pavisam tuvu traģēdijas epicentram un bija spiests ar rokām aizsegt seju, lai paglābtos no atlūzām, kas lidoja pa gaisu, smagajam auto 2 km garumā braucot pa palmu ieskauto pludmales gājēju promenādi. “Tas bija pilnīgs haoss,” saka Holovejs, “mēs redzējām, ka uz visām pusēm tiek šķaidīti cilvēki, lidoja atlūzas. Man vajadzēja ar rokām aizsegt seju, lai pasargātos.”
LETA/Foto: AFP/Scanpix/LETA, AP/Scanpix/LETE, EPA/LETA
