foto: Edijs Pālens/LETA
100 lietas Latvijas simtgadei. 1992. gads: SARKANDAUGAVAS POLICIJA
2018. gada 23. oktobris, 11:18

100 lietas Latvijas simtgadei. 1992. gads: SARKANDAUGAVAS POLICIJA

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Sarkandaugavas policija nepatīkami pārsteidz Daugavas vanadžu priekšnieci. Katru dienu stāstām par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1992. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1993. gads.

Atgūtā brīvestība Latvijai atnesa arī mežonīgā kapitālisma un nekontrolējama gangsterisma tradīcijas, par ko liecina sugasvārds „mežonīgie deviņdesmitie”. Par to liecina simtiem faktu un notikumu, kas sastāv no tūkstošiem liecību – gan par lielākām, gan mazākām pārestībām. Par vienu no tām stāsts Kanādas latviešu laikraksta „Latvija Amerikā” valsts svētkiem veltītā izdevumā. Un tur galvenais pārmetums – 1992. Gada institūcijai – SARKANDAUGAVAS POLICIJAI:

„Sava otrreizēja Latvijas apciemojumā „Daugavas Vanagu” organizācijas vanadžu goda priekšniece Marija Ķeņģe kopā ar Kanādā dzīvojošo mazdēlu Robertu Ķeņģi un tuviniekiem apmeklējuši Rīgā Brāļu kapus, automašīnu atstājot pie ieejas vārtiem. Atgriežoties minūtes trīsdesmit vēlāk, atklājusies mašīnas apzagšana: paņemtas četras somas ar tālākam ceļojumam pa Vidzemi līdzņemto. Par zādzību ziņojot Sarkandaugavas policijas iecirknī, atklājies, ka neviens no policijas darbiniekiem nav pratis latviešu valodā uzrakstīt protokolu. Pēc trim nedēļām savādā kārtā cietušajiem no katras somas atdots pa vienam priekšmetam.

M. Ķeņģes ceļojums bija privāta rakstura, galvenokārt nolūka 38 gadus vecajam mazdēlam pirmo reizi parādīt tēvzemi un tās vietas, kur senču pēdas meklējamas. Lai radu rados viss gludāki ritētu, jaunais kanādietis iepriekš apguvis nepieciešamo latviešu valodas prasmi. Skatītas ne vien galvaspilsētas ievērojamās vietas, bet apceļota Vidzeme un Kurzeme, ieskaitot pēdējās jūrmalu un Kolkas ragu.

Marija Ķeņģe secina: „Uz jaunieti, kas dzimis un uzaudzis jauktas laulības ģimenē, dzīvojis Kanādas attālā stūrī ar retu iespēju satikt latviešus, par Latviju zinājis tikai no tēva un vecmāmiņas nostāstiem — redzētais, dzirdētais un pieredzētais bija atstājis |oti dziļu iespaidu, tuvinājis visam latviskajam, modinājis dziļāku interesi ieziļināties tautas likteņgaitās, vēsturē, kultūras sasniegumos un visos citos jautājumos, kas skar latviešu izdzīvošanu un pastāvēšanu; jutās būt lepns uz radniecisko piederību latvju tautai un vēlas atkal Latvijā būt..."