Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ventspils salaku cope (Foto: ajstudio)

Patiess stāsts par copi uz pēdējā ledus 1

8. maijā 14:56
Aldis Miesnieks Ezerbrekšu Janka | 9vīri
Atcerieties – nekas nav bīstamāks par copi uz pirmā un pēdējā ledus! Nu, varbūt vienīgi Jāņi, kapusvētki nezināmā vietā un ķīniešu pirotehnika. Kaķa nagi, peldošais ziemas kostīms un svilpe – to visu Deviņvīri jūs aicina izmantot, lai izvairītos no Blaumaņa sūrajām dramaturģijām! Tagad jau labu laiku kā pēdējais ledus nokusis, tomēr daudzi zemledus makšķernieki jau domās ir nākamajā sezonā.

Patiess stāsts par copi uz pēdējā ledus

Pirms vairākiem gadiem biju ciemos pie drauga svinēt Lieldienas. Likās, bija aprīļa vidus vai beigas. Rīgā jau ziedēja ābeles, un pavasaris piedzīvoja savus ziedu laikus. Guntis, tā nosauksim šo manu draugu, ierosināja aizbraukt uz netālo dzirnavu dīķi paspiningot pavasara asarus. Riktīgiem copmaņiem divreiz nav jāsaka, spiningi tiek ielikti mašīnā, un laižam uz mazo ezeriņu. Piebraucām pie dzirnavu ezeriņa, sakārtojām spiningus un sākām ķert asarus, kuru tur ir nu ļoti daudz. Dzirnavu ezeriņam vienā pusē ir purvains mežs, otrā, ziemeļu, pusē ir stāvs kalns, apaudzis ar simtgadīgām eglēm. Un tieši tur ir kādus 10 metrus vēl neizkususi ledus josla. Guntis man saka, lai nedaudz pagaidot, un pats aulekšiem uz to vietu, kur ir ledus. Sākumā viņš ledu pabakstīja ar koku, izskatījās, ka vēl stingrs, tad skatos, ka jau ir uzkāpis uz ledus, nedaudz palēkāja, viss kārtībā, ledus stiprs.

Pēkšņi Guntis man kliedz no otra krasta: laižam uz mājām pēc kastes un urbja!

Pēc stundas esam atpakaļ un sākam urbt āliņģus, ledus tajā ziemeļu pusē vēl bija diezgan stiprs un kādus 10 centimetrus biezs, tātad var droši ķert asarus, Liekas, toreiz katrs pievilkām pa puskastei smuku asarzeļļu!

Rīgā, kad večiem stāstīju par šo copi uz pēdējā ledus, likās, ticēja, taču smaids sejā nodeva, ko patiesībā viņi domā.

Cope uz pirmā un pēdējā ledus ir visrezultatīvākā un visbīstamākā.

Ventspils salaku cope (Foto: ajstudio)

Ja ir kārtīgs kailsals bez sniega, tad pirmais ledus ir caurspīdīgs un lokans, taču ļoti izturīgs. Uz tāda ledus var droši kāpt, kad tā biezums ir vismaz pieci centimetri. Un tik un tā ir jābūt uzmanīgam, jo vietās, kur ir avoti vai straumes ledus ir plānāks, katru soli vajadzētu pārbaudīt ar vergu.

Kad iestājas pavasaris un ledus sāk kust, ūdeņus bagātina svaigs skābeklis, zivis aktīvi sāk ņemt gan žibuli, gan mormišku. Taču ir ļoti jāuzmanās, jo ledus kļūst trausls. It sevišķi, ja, uzsitot ar kāju pa ledu, tas sāk dalīties garenos kristālos, tad labāk doties mājās un iedzert siltu tēju pie kamīna. Uz tāda ledus labāk nekāpt! Drīz taču sāksies pavasara vimbu un raudu laiks!

Vis ilgāk pēdējā ledus priekus var baudīt uz Vidzemes un Latgales ezeriem, sākot no 80 kilometriem no Rīgas.

Tieši tādā attālumā atradās arī iepriekš pieminētais dzirnavu ezeriņš.

Ventspils salaku cope (Foto: ajstudio)

Pavasarī uz pēdējā ledus aktīvi ņem arī salakas, tās ķer Liepājā un Ventspilī uz Ventas, tad tur ir simtiem un tūkstošiem copmaņu, ledus ieliecas no to svara. Un, protams, tā jau kļūst bīstama izprieca. Tāpēc uz pēdējā ledus ir jābūt ļoti uzmanīgiem, un – ne asakas!

Atcerieties, ka mājās kāds tomēr jūs gaida!

Par baterijām šekumā un ķīsi

Tas notika tūkstošgades mijā – tā kā neesmu kara vēsturnieks, tad precīzāka datēšana neliekas tik svarīga. Darbības vieta – Peipusa ezers, kaut kad marta un aprīļa krustsolī. Temperatūra - 25 ℃, vienīgā labā ziņa – pilnīgi saulains debesjums. Viedu vīru sakabē, apkrāvušies ar kastēm, urbjiem un, kā mums sākumā šķita, visai siltos kamzoļos brienam ezera dziļumā. Man nez kāpēc tiek uzticēta eholote – toreiz pie mums tās tikko bija parādījušās – firmu vairs neatceros, bet tā bija metrīga plastmasas caurule, kurā kā fauspatronas iebēra četras lielās baterijas, mērcēja āliņģī un roktura galā, kur bija izvietots arī panelis, nolasīja mērījumus.

Ventspils salaku cope (Foto: ajstudio)

Skāde tā, ka šādā mīnusu temperatūrā baterija vienkārši atņirdzās, oksidējās vai tupi nestrādāja. Un vienīgā siltā vieta, kur tās pie ķermeņa varēja sasildīt, bija kājstarpe jeb, atvainojos, šekums. Bet arī pēc šīs inkvizīcijas procedūras tās atdzīvojās tikai uz 10–15 minūtēm. Pēc kādām pāris uzsildīšanām šķita, ka no vidus uz leju esmu kļuvis par Dzelzs Malkascirtēju.

Un tātad dziļums zem kārtēja āliņģa izrādījās teju 17 metrus dziļš... Viss trīcēdams, plikām rokām, lai uzmauktu uz mormiškas motiļu kvartetu, ap āliņģi kā pēdējās stadijas pārkinsonists izkratīju vismaz simts šamējo sugasbrāļu. Un – neticēsiet – pēc desmit minūtēm – cope! Pārlaimīgs ar roku vilku auklu, jo ar mazo ziemas makšķerītes spolīti tas prasītu minūti... Un ziniet, kas uz mani šķelmīgi pirms sasalšanas ragā paskatījās? Ķīsis! Ķīsis, tavu māt! Pēc šā nāvējošā strūdzinieku ekskursa, es brīnos tikai par to, kā es nenorāvu abpusēju plaušu karsoni un nekļuvu par hronisku urologa pacientu! Jā, un vēl saldajā – atpakaļceļā mēs sastapām vīrus, kuri pārsimt metru no krasta kapāja pannas asarus!

Ventspils salaku cope (Foto: ajstudio)

Lasāmgabali