Kajēnas pipara jaunā dimensija

Mani draugi ir ļoti jauki cilvēki, par ko atkal pārliecinājos, kad pagājušajā dzimšanas dienā saņēmu Eidriana Ņūija (Adrain Newey) grāmatu "Kā uzbūvēt auto". Tajā Pirmās formulas konstruktors līdz ar paša karjeras un privātās dzīves notikumiem atceras dažādas interesantas, pat liktenīgas epizodes – Bērnija Eklstouna agrīnos soļus impērijas izbūvē, kādas komandas tradīciju panākumus svinēt, šaujot no lielgabala, un apstākļus, kuru traģiskā kulminācija bija Airtona Sennas nāve. Taču šīs tēmas sakarā man atmiņā īpaši iespiedusies Ņūija atziņa palikt pie tā, kas labi darbojas, un to attīstīt – pie tās viņš atgriežas vairākkārt.

Šādi domājot par "Porsche", prātā nāk modelis 911. Tā biogrāfijā ir pa epizodei, kad nācies spert radikālu soli, taču visumā tas ir iemiesojis pārbaudītas mantas – un vienlaikus augstu uzstādītas latiņas – pakāpenisku pilnveidošanu, šķiet, tieši evolūcijas soļu pārdomātajam garumam lielā mērā esot veiksmes pamatā.

Tik tiešām – kaut nevaru sevi pieskaitīt pie šīs veiksminieku kategorijas, ir grūti iedomāties, ka 911 īpašnieks vai potenciālais pircējs domātu – kaut nu jaunā paaudze būtu pavisam citādāka. Ar "Panamera" un "Cayenne" ir citādi, un tas ir tikai dabiski, ņemot vērā, ka abus nācās attīstīt daudz īsākā periodā nekā klasiķi.

Stāstu par jauno "Cayenne" varētu pabeigt šajā pašā rindkopā, jo galvenā ziņa ir ļoti vienkārša un pozitīva – līdz ar trešo paaudzi auto ir sasniedzis to formu, kad turpmāk tam nepieciešami vienīgi nelieli pilnveidojumi. Citādi, ka ilgtermiņā tāda notikumu gaita līdz ar gaidāmajām automobiļu pārvērtībām alternatīvo piedziņu iespaidā nav paredzama.

Tiesa, tādā gadījumā noklusēti paliktu daži interesanti fakti par lietām, ko "Porsche" cilvēki ieviesuši, būvējot jauno auto. Piemēram, ar volframu pārklātus bremžu diskus, kas kļūst spoži kā spogulis, vienlaikus nodrošinot efektīvāku bremzēšanu un par trešdaļu labāku nodilumizturību, un regulējamu aizmugurējo spoileru, kas atkarībā no pozīcijas vai nu rada piespiedējspēku un stabilizē, samazina turbulenci, ja atvērta jumta lūka, vai strādā kā gaisa bremze.

Vai, teiksim, dažādu izmēru riepas – aizmugurē kā sporta auto tās ir platākas, jaunas paaudzes šasijas vadība, kas agrākās sistēmas apvienojusi vienā, aizmugurējo riteņu stūrēšana (!), trīskameru pneimatiskie piekares statņi, tikai no alumīnija izgatavoti virsbūves paneļi, šķērsstabilizatori ar elektrisko piedziņu, kas novērš virsbūves sasvēršanos, dažādas aerodinamikas viltības un citas.

Taču, apsēžoties pie "Cayenne" stūres, visvairāk iespaido nevis apziņa, ka auto atrodas autobūves tehnoloģiju avangarda smailē, bet tā sajūta, kas rodas, uzlaikojot jaunāko sporta, teiksim, kalnu slēpošanas, inventāru. Tas ir estētisks iepriecinājums par dizainu un augstu kvalitāti, bet vēl vairāk pacilājums un gaidas, ka tūlīt notiks kaut kas aizraujošs. Tā justies mudina gan automašīnas izskats, zemāku, vēl dinamiskāku un garāku siluetu apvienojot ar supermodernām detaļām, gan interjers, kas, būdams greznāks, vienlaikus ir lakoniskāks, piedāvājot līdz šim kvalitatīvāko "Cayenne" kabīni.

Vai gaidas piepildās, atkarīgs no pieredzes un ambīcijām, bet nomināli visi priekšnoteikumi tam ir. Jaudīgākajā versijā – "Turbo – Cayenne" ar astoņu cilindru turbomotoru ieskrējienu līdz 100 kilometriem stundā “uzspridzina” 3,9 sekundēs, bet vēl interesantāk kļūst, kad kārta pienāk līkumiem.

Porsche par "Cayenne" prezentācijas vietu izvēlējās Krētu, un ieprogrammētajā maršrutā pagriezienu viennozīmīgi bija vairāk nekā taišņu. Mašīnas spēja dzēst ātrumu ir pārliecinoša, bet spēja pretoties centrbēdzei – vienkārši brutāla. Nav vajadzīgi nezin cik kilometri, lai secinātu, ka ierobežojošais faktors ir “šoferis”: nepieciešamība pārvarēt šaubu barjeru vienkārši kļūst par grūtu. Turklāt, par spīti divu tonnu masai, jaunā "Cayenne" nav tikai bremzē-pagriez-izšauj, bet, līdzīgi kā "Panamera", neliedz izbaudīt dinamiskas vadīšanas nianses. Nē, jūs neaizmirsīsiet, ka tas ir smags un augsts krosovers, tomēr fakts, ka ar šo mašīnu var “kurināt”, domāšanu par manevru sekām atstājot uz vēlāku laiku, to viennozīmīgi izceļ sev līdzīgo vidū.

Tepat jāpiemin novērojums, kas palika prātā, izmēģinot arī jauno "Panamera: Turbo" mašīna ir iespaidīga, taču vieglāk, parocīgāk un interesantāk ir vadīt "Cayenne S". Sešcilindru 2,9 litru turbomotors 440 ZS jaudu piegādā vienmērīgāk, bet atšķirības absolūtajā ātrumā, ja vien neesat Valters Rērls, domāju, ir nenozīmīgas. Iespējams, arī tāpēc "Cayenne S" piekares regulējumi ir tādi paši kā visvarenajam "Turbo".

Lai gan ar šo auto braukt bezceļā šķiet perversi, "Cayenne" ir gatavs arī tam: klīrensu var mainīt diapazonā no 16 līdz 24 centimetriem, un auto ir piecas specializētas programmas, kas mezglu un sistēmu darbību piemēro noteikta tipa segumam. Praksē vadītājs jūtas kā pasažieris, šķietami nepārvaramiem šķēršļiem kaut kā pazūdot zem riteņiem.

Svarīgāk par spēju pārvarēt akmens bluķus gan ir sniegt saudzējošu gaitas komfortu, braucot ikdienā. Šajā ziņā "Porsche" nav peļams. Tas nav tāds mohēras kokons kā "Bentayga", bet pneimatiskā piekare dara ļoti pieklājīgu darbu, un pēc izvēles pieejamie lamināta logi trokšņu līmeni nospiež līdz robežai, aiz kuras sāc domāt, vai sportiskam auto nevajadzētu būt skaļākam...

... vai nepraktiskākam. Joks. Patiesībā "Porsche" ir pilnveidojuši arī salona otro rindu, piedāvājot sēdekļus ar plašu atzveltņu regulēšanas diapazonu, kājām un galvai pieejamais vietas daudzums garantē komfortu garos braucienos, bet bagāžnieka ietilpība ir pietiekama, lai līdzi vadātu trases dienas riteņu komplektu.

Uzmanīgākie no jums ap šo laiku jau būs saausījušies, gaidot, kad tad izskanēs slavenais “bet”. Realitāte ir tāda, ka nav tādas "Cayenne" jomas, kur tas nebūtu uzlabots, mašīnu padarot par īpašību ziņā noapaļotu produktu. Varētu arī teikt, ka slavenajai Vilbura Skovila skalai ir nepieciešama papildu dimensija, lai varētu aprakstīt pārveidotu Kajēnas piparu, kas vienlaikus ir gan stiprāks, gan maigāks.

Bet... lidojot no viena Krētas ceļu līkumā uz nākamo, man radās jautājums, vai šāda formāta automobilī es to izbaudu, un godīgā atbilde bija – daļēji. Vai nav tā, ka "Cayenne", sekojot pieprasījumam, ir nobraucis lielāko daļu attīstības loka un tuvojas kaut kam, kas varētu būt bijis kopš paša sākuma, – paaugstināts pilnpiedziņas universālis? Tāds, kas "Porsche" tradicionālās vērtības spētu demonstrēt vēl pilnīgāk? Lai gan tas, protams, ir retorisks jautājums, ko spēj uzdot tikai kāds, kurš "Cayenne" nemaz nepirks.

Porsche Cayenne Turbo

Konkurenti

Range Rover Sport SVR

Kaut zaudējušam jaunākās un karstākās mantas statusu, Sport SVR joprojām piemīt smalki ģērbta izsitēja šarms. 5 litri, kompresors, 575 ZS. 132 000 eiro.

Audi SQ7

Īsts Q auto iemiesojums – liels, praktisks, elegants, relatīvi diskrēts, ekonomisks (jo dīzelis) un vienlaikus ātrs (jo 435 ZS). Tāpat kā eksotiskais "Urus", tehniskajā ziņā "Cayenne" radinieks. 97 700 eiro.

Lamborghini Urus

"Bentley Bentayga" ir greznākais apvidnieks, Lamborghini jaunais Urus – ātrākais. 8 cilindri, 650 ZS, 0–100 km/h 3,2 sekundēs, 205 000 eiro. Kurš gan nesapņo par šādu auto?

Sliktā policista piezīmes

Lai stāsts par jauno "Cayenne| neliktos kā viena milzīga medus muca, "Deviņvīri" nolēma darboties pēc principa “labais policists – sliktais policists” un vienas dienas izbraukumā pa ziemīgo Latviju pamēģināt tai piemeklēt darvas karoti.

Uzreiz jāteic, ka viegli sliktajam policistam negāja. Par gaitu un komfortu iemeslus piekasīties neatradām; pat izmēģinot līkumainos Āraišu apkaimes zemes ceļus, mūsu rīcībā izsniegtais "Cayenne S" uzvedās nevainojami, arī braukšana pa bedrainu asfaltu bija gana komfortabla. Tāpēc neatliek nekas cits, kā piekasīties sīkumiem.

1. sīkums. Mērinstrumentu panelis. Izklausīsies varbūt tas muļķīgi, taču rodas iespaids, ka te visa ir mazliet par daudz. Displeji piedāvā tik daudz informācijas, ka pirmajās pāris stundās esi mazliet apjucis un visā šajā pārbagātībā tikai ar grūtībām atrodi ikdienā noderīgos datus – degvielas daudzumu bākā vai gaisa temperatūru. Jā, tepat vien tie ir, taču priekšplānā uzbāzīgi gozējas informācija par dzinēja apgriezieniem, apļa ātrumu un tamlīdzīgām niansēm. Ar laiku jau piešaujies, taču sākumā zināms mulsums ir.

2. sīkums. No tās pašas sērijas – analogais pulkstenis, kas grezno priekšējo paneli. Praktiski ne pārāk izmantojams, jo lielā ciparnīcā rāda nevis stundas un minūtes, bet gan sekundes. Protams, protams, mājiens par to, ka "Porsche" pasaulē viss tiek mērīts sekundēs un to desmitdaļās, ir saprotams, taču vienlaikus tas mazliet traucē uzzināt pareizu laiku.

3. sīkums. Patiesībā tā nav piesiešanās, bet vienkārša ziņkāre. Proti, "Cayenne" aprīkojumā ir iekļauta Latvijas apstākļiem ļoti noderīgā siltuma kamera, kas ļauj uz tumša ceļa laikus piefiksēt gājējus un dzīvniekus. Gājējus tā atpazīst prefekti, to pārbaudījām praksē – ar aci cilvēku ceļa nomalē redzēt nevar, taču kamera to blakus tahometram izvietotajā displejā iezīmē perfekti. Skaidrs, ka vienlaikus skatīties uz ceļu un displeju ir apgrūtinoši, tāpēc teorētiski (lūk, to praksē pārbaudīt mums, par laimi, neiznāca) mašīnai pašai automātiski tādā gadījumā vajadzētu brīdināt autovadītāju un gājēju, “pamirkšķinot” ar gaismām, bet pēc tam arī automātiski piebremzēt. Gadījumā ar cilvēku šai sistēmai tiešām vajadzētu darboties. Bet, lūk, lielais neatbildētais jautājums mums palika šāds – ja uz ceļa strauji izskries stirna, tad diezgan droši pats šoferis reaģēt nespēs, taču vai auto viņa vietā tiešām pagūs izdarīt visu, lai izvairītos no sadursmes? Ja kādam ir šāda pieredze no dzīves, būtu interesanti uzzināt rezultātu...