Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Diriģenti divās paaudzēs – tēvs Ārijs Šķepasts (pa labi) un dēls Kaspars Ādamsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Diriģenti divās paaudzēs

11. aprīlī 05:12
Sandris Metuzāls | 9vīri
Tas, ka dēls iet tēva pēdās, it kā nav nekas neparasts. Ir dzirdēts par mediķu vai galdnieku dinastijām, taču diriģentu dinastija – tas būtu kaut kas jauns. Pagaidām gan līdz īstai dinastijai mums vēl mazliet pietrūkst, taču diriģenti divās paaudzēs Latvijā ir – tēvs Ārijs Šķepasts un dēls Kaspars Ādamsons.

Diriģentu dinastija – tas laikam Latvijas mūzikā ir liels retums?

Ārijs: – Vēl jau īsta dinastija neiznāk. Ja kādreiz būs mazdēls, kurš arī kļūs par diriģentu, tad varēsim runāt par dinastiju. Divi – tā vēl nav dinastija. Bet, vai būs trīs, par to jārunā ar Kasparu.

Un kā jūs abi vispār nonācāt līdz šai profesijai?
Ārijs: – Mans stāsts ir diezgan neraksturīgs, jo es neesmu no mūziķu ģimenes, bet gaitas mūzikas skolā sāku gada vidū – tātad ielēcu mācību gadā pa vidu. Taču ielēcu tā, ka pēc tam man par šo izvēli nekad nav bijis nekādu šaubu. Nu jau vairāk nekā 35 gadus esmu šajā jomā iekšā. Un, ja esi ticis kora nodaļā, tad vismaz manā laikā sevišķas izvēles nebija – vari būt tikai diriģents. Citu variantu nemaz nebija!

Kasparam arī nebija citu variantu?
Kaspars: – Man ir diezgan klasisks stāsts. Tētim vecāki nebija mūziķi, taču man abi vecāki ir diplomēti mūziķi, un tāpēc visa bērnība man pagāja kora mēģinājumos, braucienos un koncertos. Turpat blakus mēs ar brāli visu laiku vien bijām, un tā vide mūs ierāva iekšā. Ceļš uz diriģenta profesiju gan nebija tāds taisns un uzreiz skaidrs, jo pirmie desmit gadi pagāja, mācoties vijoles spēli. Tikai vēlāk sapratu, ka mūzika mani interesē un saista, taču gribas darīt kaut ko mazliet citādākā formātā. Nekur tālu jau nebija jāmeklē – turpat blakus bija Rīgas Doma kora skola, kora klase, tālāk jau devos uz Mūzikas akadēmiju un studijām Stokholmā.

Ko tēvs par šo izvēli teica? Pareizi, dēls? Vai arī – vai tad neko labāku nevarēji izdomāt?
Ārijs: – Ja vecāki ir labi vecāki, tad viņiem ir jāseko tām vēlmēm, ko bērns ir iztēlojies attiecībā uz savu karjeru. Jo labi jau, ka viņš vispār ir kaut ko iztēlojies. Protams, es viņam varu pateikt: ja esi izvēlējies šo ceļu, tad būs tas un tas. Un es uzreiz no savas pieredzes pateicu, ka tas ceļš nav slikts, jo varēsi būt gandarīts par to, ko dari. Kaut gan ko nu es tur daudz varēju ieteikt, jo viņš jau pats visu mūziķa ikdienu bija gadiem ilgi redzējis savām acīm.

Kaspars: – Nekādas piespiešanas nebija ne no tēta, ne no mammas puses. Es pats nonācu pie slēdziena, ka būtu neprāts atmest ar roku visam tam, ko mūzikas jomā esi darījis pēdējos desmit gadus. Bija jau vēl visādas trakas jaunieša idejas, piemēram, man ļoti patika futbols. 10. klasē es sāku diezgan nopietni trenēties Skonto kluba sistēmā, taču ātri sapratu, ka augstā līmenī futbolu un mūziku es savienot nespēšu. Pussezonu tā izvilku, līdz nospriedu, ka no futbola ir jāatsakās. Taču to lēmumu es pats pieņēmu.

Ārijs: – To nu gan es no savas dzīves pieredzes varēju ieteikt – ja desmit gadus esi vienā jomā rāvies, tad mest to visu pie malas nebūtu prātīgi. Ja nu vienīgi tas pavisam riebjas... Bet, ja tā nav, tad tā ir tava joma. Un vajag tomēr specializēties. Es pats tagad strādāju 6. Vidusskolā, un mani tracina, ka jaunie cilvēki nezina, ko viņi grib darīt.

Jūs pats tādā vecumā jau varējāt pateikt, ko pēc skolas darīsiet?
Ārijs: – Jā, es zināju, ka būšu mūziķis! Es nezināju, būšu diriģents vai kas cits, taču noteikti zināju, ka būšu mūziķis.

Vai atceraties pirmo reizi, kad izgājāt kora priekšā?
Ārijs: – Es šausmīgi uztraucos. Tik ļoti, ka nevarēju parunāt. Šobrīd nekas tāds nav iedomājams, taču pats sākums bija smags – kamēr saproti, ka neviens tev sliktu nevēl, ka nevajag kautrēties no sevis un vajag palikt tādam, kāds esi.

Kaspars: – Pirmajās reizēs sajūtas tiešām nebija patīkamas. Pati pirmā reize man gan nav iespiedusies atmiņā, taču atceros, ka sākumā bija liels satraukums. Jo tas, ka pirms tam esi bijis korī dziedātājs, reizēm situāciju padara vēl grūtāku – kolektīvs tevi jau pazīst, taču tagad tu nostājies viņu priekšā un runā pavisam citādāk. Taču patiesībā saruna paliek tā pati. Galvenais, ko nevajag darīt, – uzlikt kaut kādu masku.

Diriģentam ar kora kolektīvu vajag ieturēt zināmu distanci, vai arī jūs esat draugi?
Kaspars: – Tas atkarīgs no katra konkrētā diriģenta un kolektīva. Tas pašam jājūt, kurā brīdī tu vari atļauties būt koleģiāls un kad vajag ieturēt distanci. Būtiski arī tas, vai tu strādā ar profesionālu vai amatieru kori.

Gan Kaspars, gan Ārijs nevar sagaidīt, kad varēs diriģēt tūkstošu acu priekšā. (Foto: Rojs Maizītis)

Ārijs: – Jo profesionālāks ir koris, jo profesionālākas ir attiecības. Amatieriem tu īsti tomēr nevari atļauties kaut ko uzspiest un pateikt kādu biezāku vārdu. Vai arī tad ir koristiem jābūt kaut kādai citai motivācijai, kuras dēļ var atļauties šo biezo vārdu teikt. Taču personīgi man koristiem nav nekā cita, ko piedāvāt kā vienīgi māksla. Ja korists tiks rāts par to, ka kaut ko nevar izdarīt, tad viņš mierīgi var pacelt cepuri un aiziet.
Kaspars: – Tieši tā – ja es neesmu profesionāls kora dziedātājs, tad es darbojos savā brīvajā laikā. Bet brīvo laiku es aizpildu tā, kā pats vēlos. Mēs kā diriģenti varam tikai censties dziedātājus ieinteresēt ar repertuāru vai pasākumiem.

Kad Latvija tikko atguva neatkarību, liela motivācija dziedāt korī vai dejot tautas dejas bija iespēja tikt uz koncertiem ārzemēs. Vai tagadējiem koristiem tas arī ir no svara?

Ārijs: – Kasparam šajā ziņā ir vieglāk, jo viņa koris piedalās dažādos festivālos. Man tik plašu iespēju nav, tāpēc jādomā citi veidi, ka motivēt dziedātājus; kaut vai ar repertuāru.

Kaspars: – Tas laikam atkarīgs no katra konkrētā kolektīva – vēlas tā dalībnieki kaut kur braukt vai ne. Mans Kultūras akadēmijas jauktais koris Sōla pēdējās sezonās patiešām ir diezgan daudz braukājis pa konkursiem un festivāliem. Arī šogad ir plānoti braucieni uz Franciju un Šveici. Protams, braucieni un pats konkurss paliek atmiņā, taču es negribētu teikt, ka tās ir spilgtākās atmiņas. Vismaz man ne, kaut gan tas droši vien būtu jāprasa katram koristam atsevišķi. Man šķiet, ka nav obligāti jābrauc kaut kur uz pasaules otru malu, lai piedzīvotu ko tādu, kas uz mūžiem paliks atmiņā. Tikpat labi tāds emocionāls piedzīvojums var gadīties parastā mēģinājumā ceturtdienas vakarā.

Deju kolektīviem parasti problēmas ir ar puišu piesaistīšanu – meitenes grib dejot, bet čaļi ne pārāk. Vai koriem arī ir šī problēma?

Ārijs: – Protams, ir.

Kaspars: – Labi dziedātāji vienmēr visiem būs vajadzīgi. Un vīrieši dziedātāji ir vajadzīgi vēl jo vairāk. Rīgas koriem šajā ziņā vēl ir kaut kādas priekšrocības, jo te cilvēku ir vairāk un tātad arī selekcijas iespējas lielākas. Taču mazpilsētā gan izvēles iespējas brīžam ir nekādas, jo dzied visi, kas to vēlas, un arī tie, kas patiesībā varbūt nemaz nevēlas. Lielo pilsētu diriģentiem tādā ziņā grēks būtu sūdzēties.

Vai gadu gaitā latviešu gribēšana dziedāt korī ir samazinājusies vai varbūt palielinājusies? Jūt kaut kāds izmaiņas?

Kaspars: – Dziesmu svētku gados ir jūtamas izmaiņas un dalībnieku skaita pieplūdums. Pats par to varēju pārliecināties šā gada sākumā. Sōla jaunus dalībniekus uzņemam divas reizes gadā – septembra un janvāra sākumā. Parasti janvāra sākumā nācēju ir mazāk, taču šogad kvantitāte bija milzīga – šķiet, 32 cilvēki. Diemžēl kvalitatīvā puse gan bija vājāka, un uzņēmām tikai četras dāmas. Dāmu un puišu attiecība bija ļoti izteikti par sliktu puišiem – pieteicās ap 30 dāmu un tikai pāris puiši. Jauki jau, ka Dziesmu svētki mudina cilvēkus iesaistīties koru kustībā, taču, taisnību sakot, šie nav tie cilvēki, uz kuriem koru kustība balstās. Kori balstās uz lojālajiem cilvēkiem, kas dzied visu laiku, arī starpsvētku periodā. Protams, visiem gribas pagaršot svētkus, taču, ja tu neesi piedalījies visā gatavošanas periodā, bet atnāc tikai uz svētkiem pie galda paēst, tad tu patiesībā visu svētku procesu nemaz nevari izbaudīt.

Ārijs: – Ciematu un mazpilsētu koriem tas arī nav galvenais, jo tiem, lai eksistētu, ir nepieciešami gadskārtēji pasākumi, kuros uzstāties, piemēram, Ziemassvētki vai Lieldienas. Tātad jāgatavo pavisam cits repertuārs, kas nesakrīt ar Dziesmu svētku repertuāru. Taču, protams, Dziesmu svētki visus interesē – kas un kā būs šogad? Kaut gan man pašam ir aizdomas, ka nekas citādāks kā iepriekšējās reizēs jau nebūs...

Pēdējos gados gan reizēm skan pārmetumi par repertuāru, kurā netiek iekļautas klasiskās vērtības, piemēram, Gaismas pils un Lauztās priedes...

Ārijs: – Par repertuāru es labāk neizteikšos. Mēs, diriģenti, esam devuši tādu kā zvērestu par to vairāk neizteikties, jo esam jau visu izrunājuši programmas apspriešanas laikā. Cik nu esam sadzirdēti, tik esam. Tagad atliek tikai stūrēt kuģi nospraustajā virzienā. Bet, protams, es esmu par to, ka noteikti jāuzdzied Gaismas pils, un arī Lauztas priedes ir laba dziesma...

Kaspars: – Nebeidzami ilgi diskutēt par repertuāru nav jēgas, jo tad enerģija un laiks tiek tērēts tikai diskutēšanai, nevis darbam. Ir laiks, kad diskutēšana ir nepieciešama, un ir labi, ja atbildīgie cilvēki – šajā gadījumā noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns un režisors Uģis Brikmanis – uzklausa mūsu idejas un ņem vērā. Taču nevar diskutēt līdz pašiem svētkiem. Pēc tam jau var sunīties par dažādām lietām – cik atceros, tā ir bijis vienmēr –, taču produktīvāk ir mēģināt idejas realizēt pēc labākās sirdsapziņas. Un, pat ja rezultāts nebūs tāds, kā gribētos, tad vismaz man būs tīra sirdsapziņa, ka es esmu darījis visu, ko varēju. Taču jau pirms tam šķendēties, ka viss ir garām,  tas gan man neliekas pareizi.

Viens ir ikdienā diriģēt kori ar 30–40 dalībniekiem, bet pavisam kas cits – nostāties lielā Dziesmu svētku kopkora priekšā. Kāda ir tā sajūta?

Ārijs: – Neaprakstāma. Sākumā man likās, ka es nogībšu. Taču tad sapratu, ka nedrīkstu ģībt, jo kādam taču vajag te visu novadīt. Un, kad tā lielā mašīna sāk iekustēties, tad prātā ir viena doma – kā lai šai mašīnai piešķir cilvēciskumu un oriģinalitāti. Man vismaz šķiet, ka es dziedātājus centos vest uz šādu cilvēcisku sarunu. Taču pirmais efekts ir dīvains – tu jūties kā gladiators, uz kuru skatās visa arēna, un tu gaidi, kurš tevi nositīs. Pēc tam viss tomēr sāk darboties un aiziet.

Kaspars: – Kad uz tevi veras kādi 20 000 acu pāri, sajūta ir patiešām neierasta. It kā visu to pašu tu esi darījis mēģinājumos un ikdienā, taču te apmēri ir pavisam citi, arī attiecības starp diriģentu un dziedātājiem ir pavisam citas. Te nu tiešām ir jāsaprot, kā to lielo mašīnu izkustināt no vietas...

Ārijs: – ... kā darbojas bremzes, kur ir ātrumu pārslēgs...

Kaspars: – ... un kad tu esi izkustējies no vietas, tad jāmēģina tikt laukā no stāvvietas, pēc tam ielikt otrajā ātrumā, tad trešajā, un tad jau kaut kur jānogriežas... Pie tiem koriem, ar ko strādājam ikdienā, mēs esam pieraduši, taču Dziesmu svētkos gluži vienkārši nav laika, lai pierastu pie tās dzīvās mašīnas, ko sauc par kopkori. Tev desmit minūšu mēģinājumā ir jāprot ātri adaptēties situācijā, jo nākamās desmit minūtes var būt tikai koncertā. Taču skaistākais ir tad, ja izdodas pareizo kursu uzņemt un tu vari brīvi doties muzikālajos piedzīvojumos. Jā, tas ir grūtāk nekā ar ikdienas kori, taču vienlaikus arī suģestējoši.

Ārijs: – Strādājot ar lielo kopkori, tu esi kā puteklītis, kam jāstrādā ar visu kosmosu, ar universu.

No malas liekas, ka koristi taču paši zina, kas un kā jādzied. Vai tiešām diriģents tur kaut ko var salaist dēlī?

Ārijs: – Protams! Jebkurā brīdī. Tiklīdz labais flangs nesapratīs, kas notiek kreisajā, tā katrs aizpeldēs savā orbītā un pat nejutīs, ka kaut kas slikts noticis. Tur diriģentam ir jāatver vaļā visas savas maņas un jāsaprot, ka viens kora flangs ar otru patiešām nekomunicē. Tikai tu esi tas, kurš pasaka, vai viss kārtībā.

Kaspars: – Jā, diriģents ir tas, kurš ar savām kustībām koristiem pasaka, ko iesākt, lai, piemēram, viens stūris dziesmu nesasteidz.

Ārijs: – Strādājot ar mazāku kori, tu vari paļauties, ka tas pats tevi iznesīs; pat ja tu kļūdīsies. Ar lielo kopkori tas neiet cauri, tur citi likumi.

Vai zizlis diriģentam ir vajadzīgs?

Kaspars: – Kordiriģentam, manuprāt, nē. Orķestra diriģentam gan tas reizēm lieti noder kā rokas pagarinātājs, ļaujot striktāk norādīt uz kādu punktu. Cik zinu, agrāk arī korus diriģēja ar kociņu, taču, manuprāt, roka ar plaukstu un delnu ļauj pietiekami izteiksmīgi vadīt kori.

Ārijs: – Orķestrim visu laiku kaut kādas ritmiskas vienības atkārtojas, tāpēc diriģentam to rādīt ir ērtāk ar zizli. Plauksta savukārt ir emocionālāka, dvēseliskāka un maigāka, tāpēc ar to kori diriģēt var izjustāk. Kociņš paliek kociņš, tam emociju nav.

Ir dzirdēts, ka arī diriģentiem ir savas profesionālās kaites, piemēram, savilkti pleci vai mugura, kādēļ nākas iet pie fizioterapeita. Tā tiešām ir?

Abi diriģenti noliedz, ka diriģentiem būtu kādi profesionāli savainojumi. (Foto: Rojs Maizītis)

Ārijs: – Neesmu gan dzirdējis. Ja kādam tā gadās, tad viņš ir nepareizi diriģējis.

Kaspars: – Man gan daži kolēģi ir teikuši, ka tādas problēmas gadās. Varētu būt, ka tas vairāk attiecas uz orķestru diriģentiem, jo viņi mēģinājumos pavada vairāk laika, turklāt nereti sēdus, pārliecoties pār pulti. Kopumā gan man liekas, ka diriģenta profesija ir viena no veselīgākajām, jo visu laiku jākustas.

Par profesionālajām lietām viens ar otru mēdzat konsultēties?

Ārijs: – Arvien retāk. Tagad katrs pats ir gudrs, un katram ir savs viedoklis.

Kaspars: – Pirms pāris dienām gan sazvanījāmies par vienu koncertu, lai uzzinātu otra viedokli.

Ārijs: – Kad ir gatavs produkts, tad, protams, vajag to pārspriest un pārrunāt. Taču, kamēr tu pie tā vēl tikai strādā, droši vien otram pa vidu jaukties nevajadzētu.

Kaspars: – Kamēr es vēl studēju, noteikti vairāk prasīju padomu tētim un pasniedzējiem. Tagad mazāk. Taču mācīšanās un izzināšanas process nekad nebeidzas, un es noteikti nevaru paziņot, ka nu gan visu zinu.

Pasaules pieredzes krāšanā vai tikai Kaspars nu jau nebūs apsteidzis tēvu, jo kādu laiku taču ir mācījies un strādājis Skandināvijā, turklāt diriģē ne tikai kori, bet arī orķestri.

Ārijs: – Protams, viņš šajā ziņā ir tālāk pavirzījies. Es gan tagad 6. vidusskolā kautrīgi piedāvājos stīgu instrumentiem palīdzēt kā koncertmeistars un otrais diriģents un nu jau pāris reizes nedēļā esmu tiesīgs pieiet pie orķestrantiem un paklausīties, kā tad viņiem skan. Taču, protams, tas ir skolas līmenis. Bet tā man ir jauna pieredze, jo orķestriem visa tehnoloģija ir citādāka nekā koriem. Es taču visu mūžu esmu strādājis tikai ar koriem! Kādreiz orķestra diriģentiem bija ļoti labi jālasa partitūra un jāspēlē klavieres, bet, tā kā man bija tikai vidējs līmenis, tad es nokautrējos un šo ceļu nepamēģināju. Nesanāca man tās klavieres tik labi samācīties...

Kaspars: – Klavierspēle tiešām noder, taču skaidrs, ka ir atšķirība – diriģēt kori vai orķestri. Tas tikai no malas tā liekas – kāda tur starpība, tu taču tik un tā esi diriģents! Strādājot, piemēram, ar stīgu instrumentiem, žestu arsenāls ir pavisam citādāks nekā korim vai pūtējiem. Jo plašāks ir žestu arsenāls, jo labāk.

Un kā ir labāk – pieprast diriģēt visu vai arī specializēties kādā vienā nozarē?

Kaspars: – Vislabāk ir tad, ja cilvēks ir mierā un saskaņā ar sevi un priecājas par to, ko ikdienā muzikālajā ziņā sasniedz. Ja sadarbība ir veiksmīga, tad viss ir kārtībā. Ja darbs rada asaras un sirdssāpes, tad gan tam nav jēgas. To pats parasti jūt, kas tev labāk sanāk un padodas. Esmu redzējis izcilus kora diriģentus, taču, skatoties, kā viņi strādā ar orķestri, man nerodas sajūta, ka viņi paši šajā ampluā justos ērti. Ir arī otrādi: labs orķestra diriģents brīdī, kad orķestrim pievienojas arī koris, īsti nesaprot, kā ar to strādāt un runāt, lai tiktu īstenotas viņa vēlmes. Tur ir runa par žestu arsenālu.

Ārijs: – Pievienojos par visiem 100 procentiem. Ir jāmaina domāšana un attieksme pret tehniku. Taču nav vienas pareizās atbildes, kā ir labāk.

Diriģenta žestu arsenāls ir kaut kāds akmenī kalts kopums, vai arī lielā mērā tā tomēr ir improvizācija?

Kaspars: – Pats pamats ir akmenī kalts, to māca jau vidusskolā un augstskolā. Taču katram diriģentam žesti mazliet atšķiras – amplitūda, dažādība. Beigās jau tas izdaiļo un dažādo interpretāciju.

Ārijs Šķepasts
57 gadi
Diplomāts kora diriģents
Mācījies Latvija Valsts konservatorijā
Kora Austrums un Zemessardzes kora Stars vadītājs
Rīgas 6. vidusskolas pedagogs

Kaspars Ādamsons
33 gadi
Diplomēts kora un orķestru diriģents
Mācījies Latvijā, Igaunijā, Zviedrijā
Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora Sōla un Sējas novada jaukā kora Sēja mākslinieciskais vadītājs
Rīgas mūzikas skolu apvienotā simfoniskā orķestra vadītājs
Latvijas Nacionālās operas un baleta kora kormeistars

Lasāmgabali