Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Latvijas futbola izlases ilggadējais kapteinis Kaspars Gorkšs vēl nav paguvis noilgoties pēc profesionālā sporta. (Foto: Rojs Maizītis)

Kapteinis Gorkšs paliek uz sava kuģa: "Futbolists droši vien es būšu visu mūžu" 15

5. aprīlī 05:51
Anatolijs Kreipāns | 9vīri
Ilggadējais Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs spēlētāja karjerai ir pielicis punktu, taču nu ir gatavs jaunam izaicinājumam – stāties pie Latvijas Futbola federācijas stūres. "Deviņvīri" viņu aicināja uz sarunu, lai saprastu, kādi ir Gorkša plāni attiecībā uz Latvijas futbola saimniecības sakārtošanu.

Spēle pagājušā gada 7. oktobrī Touršavnā ar Fēru salām Kasparam Gorkšam kļuva par 89. un pēdējo spēli Latvijas futbola izlasē. Nebūtu viņš nopelnījis brīdinājumu, tad noteikti būtu izgājis laukumā arī pēc trim dienām 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra pēdējā mačā Rīgā pret Andoru un noapaļojis savu spēļu skaitu izlasē līdz 90, taču tas nebūtu mainījis Kaspara jau pieņemto lēmumu – viņa karjera Latvijas izlasē ir beigusies.

Debitējis Latvijas izlasē 2005. gada Ziemassvētku priekšvakarā Taizemē, pēc nepilniem pieciem gadiem Kaspars Gorkšs kļuva par komandas kapteini un veda laukumā izlasi septiņus gadus. Bez viņa Latvijas izlasi nevarēja iedomāties, bez viņa Latvijas izlases aizsardzība varēja palikt tikai divos gadījumos – Kasparam bija savainojums, vai viņš nedrīkstēja spēlēt brīdinājumu dēļ. Pagājušo sezonu Gorkšs pabeidza "Riga FC" ar bronzas medaļu virslīgas čempionātā. Kaspara Gorkša vārds vispirms no pašreizējā Latvijas Futbola federācijas prezidenta Gunta Indriksona, bet mazliet vēlāk arī no viņa paša mutes tika minēts jaunā LFF prezidenta kontekstā – proti, tieši Kaspars Gorkšs varētu kļūt par Indriksona aizstājēju. Kopš oktobra beigām tas nu ir zināms pilnīgi oficiāli – ilggadējais Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs ir viens no trim pretendentiem uz LFF prezidenta krēslu. Līdz ar to bez jebkādiem publiskiem paziņojumiem kļuva skaidrs, ka Gorkša spēlētāja karjera profesionālajā futbolā ir beigusies. Taču kapteinis paliek uz Latvijas futbola kuģa.

Pēc cik gadiem tev atkal janvāris ir ne tāds, kāds tas ir bijis parasti?

Jāpadomā. Daudzu gadus bija pavisam citādāk... Kopš spēlēju futbolu pieaugušo līmenī. Vēl pirms došanās uz Zviedriju, uz savu pirmo profesionālo komandu (Vešjes Oster 2002. gadā – Red.) sadzīve tika pakārtota futbolam – spēlēšanai FK Auda. Daudz trenējos individuāli, es nebiju talants, kurš uzreiz visiem krīt acīs un kuram viss viegli padodas, man vajadzēja ļoti daudz “melnu muti” strādāt, lai tiktu komandā un spēlētu, lai kaut ko sasniegtu. Janvāris bija mēnesis, kad jau esi sācis aktīvi gatavoties jaunajai sezonai, kad jau esi sācis kalt plānus jaunajai sezonai. Janvāris bija kaut kā sākums. Tagad janvāris arī ir kaut kā sākums...


Nav sajūtas, ka kaut kā pietrūkst?

Man kā profesionālam sportistam vienmēr bija mērķis kaut ko izdarīt un kaut ko sasniegt – vai nu pirms jaunās sezonas, vai, kā tas daudziem ir, sākot ar jaunā gada pirmo dienu, un pašreiz arī esmu situācijā, kurā skaidri zinu, ko gribu panākt. Esmu atvēlējis vismazāk laika tam, lai domātu par savas futbolista karjeras beigām, man šis lēmums vairs nav aktuāls. Nemaz jau nebija nekāda tā sauktā “tukšā posma”, lai sāktu garlaikoties un lai sāktu kaut kā pietrūkt pēkšņajā mierīgajā dzīvē. Tādas nav.
 

Tagad tevi laikam var saukt par futbolistu tikai sava prieka pēc...

Futbolists es droši vien būšu visu mūžu, tas tikai dažādi izpaudīsies. Futbols vienmēr ir bijis un ir mana mīļāka nodarbošanās, vienīgi to vairs nespēlēšu profesionālā līmenī. Tagad – kopā ar draugiem un paziņām, ar bērniem...

Lēmums beigt karjeru izlasē parasti nav viena mirkļa lēmums, kaut nereti arī tiek pieņemts vienā mirklī. Kad tu pirmo reizi par to iedomājies, un vai tevi ilgi nelika mierā šaubas?

Latvijas izlase vienmēr ir bijusi īpaša komanda mana sirdī. Tāda var būt tikai viena komanda. Tas bija ļoti grūts lēmums, taču tas bija arī loģisks lēmums. Visam savs laiks. Fēru salās, kad saņēmu dzelteno kartīti, jau zināju, ka tā bija mana pēdējā spēle izlasē, ka tas bija mans pēdējais brīdinājums izlasē. Uz to spēli bija atbraukuši gan tētis, gan dēls, tā ka manā pēdējā spēlē klāt bija Gorkšu trīs paaudzes, un skaidrs, ka brīži pēc spēles bija emocionāli. Tāds lēmums ir liels pārdzīvojums arī apkārtējiem, līdzjutējiem un īpaši tuviniekiem. Tas ir mirklis, kas tev nozīmē ļoti daudz. Man dzīvē tad jau bija jauns izaicinājums, un varbūt tāpēc karjeras beigšana izlasē un tad arī profesionālajā futbolā nebija tik sāpīga.


Nākamo spēli Rīgā pret Andoru skatījies uzvalkā. Negribējās pielikt punktu karjerai izlasē Rīgā, “noapaļojot” spēļu skaitu tajā līdz 90, un tomēr vēl palikt?

Jau savas karjeras laikā esmu sapratis, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā gribētos. Tāpēc tās jāpieņem tā, kā tās notiek. Ļoti savāda bija sajūta skatīties Latvijas izlases spēli uzvalkā... Aizgāju kādu laiku paskatīties spēli uz fanu sektoru, kas man bija jaunas emocijas un ļāva izjust futbola gaisotni kopā ar faniem, ko nebiju darījis laikam kopš Latvijas izlases uzvaras ar 3:2 pār Austriju vēl Daugavas stadionā, toreiz vēl Armands Zeiberliņš guva izcilus trešos vārtus. Vismaz pirms gadiem divdesmit tas bija. Noapaļot spēļu skaitu izlasē... Tas man nelikās tik svarīgi. Ja tik daudz bija lemts Latvijas izlasē spēlēt, tad lai paliek 89 spēles, un es tik daudz spēļu šajā komandā arī esmu izbaudījis.


Kāpēc tu spēlēji ar 13. numuru?

Ar 13. numuru sāku spēlēt Oster komandā Zviedrijā. Aizbraucis uz Zviedriju, secināju, ka viņiem skaitlis 13 neeksistē – ne māju numerācijā, ne dzīvokļu numuros, ne lidmašīnās, ne viesnīcās un pat ne stāvu numerācijā. Pēc 12 uzreiz ir 14. Visā līgā toreiz laikam bija tikai vēl viens spēlētājs, kuram bija 13. numurs. Var teikt, ka spīta pēc paņēmu 13. numuru. Neviens neņem, bet es paņemšu. Sākumā mani gribēja atrunāt – vai tad es nezinot, ka skaitlis 13 nes neveiksmi? Par to pasmējos, jo Allsvenskan futbola līgai tad galvenais sponsors bija loterijas kompānija, kuras nosaukumā bija 13 un katram spēlētājam uz krekla jau bija skaitlis 13. Man bija divreiz 13.


Vēl nebiji pateicis, ka beidz karjeru izlasē un profesionāla spēlētāja karjeru vispār, bet kādā intervijā pērn teici, ka nākamais tev būs pārejas posms. Tagad tas ir pienācis. Kā tas izpaužas jeb – ar ko tagad nodarbojies?

Mācos. Mācos un gūstu jaunas atziņas, tiekoties ar Latvijas futbolā iesaistītiem cilvēkiem, ar Latvijas Futbola federācijas biedriem, kuri būs balsotāji LFF prezidenta vēlēšanās. Mācos UEFA rīkotajos kursos bijušajiem futbolistiem. Tie sarīkoti, lai viņi zina un mācās, kā futbols tiek vadīts lielajās futbola valstīs. Tas ir svarīgi – zināt, kā darbojas futbola saimniecība citās valstīs, lai varbūt kaut ko pārņemtu un pielāgotu sev. Ja nemaldos, tad Mišels Platinī, būdams UEFA prezidents, ir ieviesis šādu apmācību bijušajiem futbolistiem – šādā veidā UEFA grib futbola vadīšanā iesaistīt vairāk bijušo spēlētāju, jo viņi uzskata, ka tas padarīs UEFA spēcīgāku, modernāku un kompetentāku. Šādai tendencei jābūt arī Latvijā. Tas nenozīmē, ka futbola vadīšanā jābūt tikai bijušajiem futbolistiem, taču nevar būt arī tā, ka futbola federācijas vadībā gandrīz nevienam spēlēšanas ziņā nebija sakara ar profesionālo futbolu.


Tev bija tikšanās ar pašreizējo LFF prezidentu Gunti Indriksonu. Tas kaut kādā veidā ietekmēja tavu piedalīšanos jaunā prezidenta vēlēšanās?

Saistītās ziņas

Kaspars Gorkšs: "Es neuzskatīju sevi par talantīgu futbolistu" 18
Starkovs gribētu Gorkšam sarūpēt atvadu spēli 6
Ilggadējais Latvijas futbola valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs atvadās no izlases 4

Apņemšanās kandidēt uz LFF prezidenta vietu man bija jau iepriekš, un tikšanās ar Gunti to nekādi neietekmēja. Apzinājos, ka spēlētāja karjera tuvojas beigām un ka savu šajos gados uzkrāto pieredzi, papildinātu ar jaunām zināšanām, gribu izmantot Latvijas futbola attīstībā. Esmu bijis līderis laukumā, komandas kapteinis, un federācijas prezidentam arī ir jābūt līderim. Te var vilkt daudzas paralēles. Ceru, ka varētu būt iedvesmotājs, kas dos Latvijas futbolam jaunu elpu un entuziasmu, ar kuru “aplipināšu” gan visus Latvijas futbolā iesaistītos cilvēkus, gan sabiedrību kopumā.


Esi spēlējis vairākās futbola valstīs, tostarp futbola lielvalstī Anglijā. Spēlējot futbolu, izdevās pamanīt arī kaut ko, kas tev noderētu tagad?

Pārceļoties no vienas valsts uz citu, sāc salīdzināt un pamani atšķirības. Tā nav, ka neredzi neko, kas ir ap futbola laukumu. Atbrauc atpakaļ uz Latviju un saproti, ka futbolā mēs atrodamies gadus divdesmit aiz muguras... Sāc domāt un analizēt, kāpēc esam tur, kur esam, un kā varētu futbolā visu uzlabot. Tāpēc arī tiekos ar visdažādāko futbola slāņu cilvēkiem, lai labāk saprastu, kā vajadzētu iet tālāk.


Esam tur, kur mēs esam. Tas attiecas ne tikai uz sportisko pusi, bet arī uz futbola tēlu kopumā...

Tas viss ir cieši saistīts. Jāmaina vispirms skatiens uz futbolu kopumā – lai kaut ko mainītu, vispirms ir jāmainās pašiem, nevis jāturpina strādāt ar tiem pašiem paņēmieniem, piegājieniem, principiem un uzskatiem, kas darbojās pirms 20 vai 30 gadiem. Tieši tāpēc daudzas labas idejas mūsu Futbola federācijā nomirst jau iedīglī. Pasaulē futbols sen vairs nav tikai sporta veids, bet gan sociāla parādība, tas ir rīks, ar ko aktualizēt sociālas problēmas. Spilgts ir Islandes piemērs. Ne jau tikai futbola dēļ, bet gan jaunatnes un nācijas atveseļošanas dēļ kopumā Islandē notika lielas pārmaiņas sportā, un futbols bija tikai viens no instrumentiem, ar kuru tās veikt. Rezultātus redzam, taču tie neradās pēkšņi, un tos neradīja īslaicīga kampaņa, bet gan domāšanas un attieksmes maiņa. Futbola federācijas primārais mērķis būtu izveidot masveidīgu un labi organizētu bērnu, jauniešu un amatieru futbola kustību, lai pēc iespējas plaša sabiedrība tiktu iesaistīta futbolā. Tad nekur nepaliks arī tā sauktais lielais futbols. Mums nav futbolā tādu zvaigžņu kā Kristaps Porziņģis basketbolistiem, mums nav, izņemot iekļūšanu 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, arī lielu panākumu, tāpēc mums jārada tāda vide, kurā katram gribētos piedalīties. Ar to jāsāk.

Kaspars neslēpj, ka viņš jau Fēru salās zinājis, ka tā ir viņa pēdējā spēle izlasē. (Foto: Rojs Maizītis)


Nevar teikt, ka Latvijā futbols nav populārs. Par to ir milzīga interese Eiropas un pasaules čempionātu laikā, ļoti daudzi seko Čempionu līgai, lielajām futbola līgām, slavenām komandām un spēlētājiem, savukārt par pašmāju futbola virslīgu interese ir ļoti maza. Kā lai spodrina vietējā futbola tēlu?

Viens no veidiem – labi rezultāti un uzvaras, kas ir galaprodukts. Viens no grūdieniem pārmaiņām ir arī federācijas prezidenta maiņa. Futbolam ir vajadzīga jauna seja, futbols ir jāvirza prom no daudziem joprojām tik ļoti mīļās postpadomju sistēmas – citā viņi vienkārši neiedziļinās, federācija jāveido par mūsdienīgu organizāciju. Virslīga – tas ir viens no pašmāju futbola tēliem, tā ir redzamākā daļa. Tieši šeit jaunie futbolisti sper pirmos soļus pieaugušo futbolā, tāpēc tam jākļūst par labi organizētu un apmeklētu turnīru, ko var panākt tikai kopā ar klubiem. Federācija neorganizēs skatītājus, piemēram, uz spēlēm Jūrmalā vai Ventspilī, taču federācijai ir jāatrod labākais virslīgas pārvaldes modelis. Nav normāli, ka esam bez īsta virslīgas vadītāja. Bez sakārtotas virslīgas nevarēs tai piesaistīt televīziju un skatītājus. Mākslīgi nevar un nevajag ievilkt virslīgā vairāk komandu, jāņem tomēr vērā arī reālās iespējas, taču vismaz uz desmit komandām virslīgā ir jātiecas, un arī te federācija nevar būt novērotājas lomā. Konkurence virslīgā pēdējos gados, aizvadītajā sezonā īpaši, ir ļoti spraiga, intriga ir līdz pēdējai spēļu kārtai, un jātiecas, lai šāda konkurence būtu arī spēlēs par palikšanu virslīgā, lai pirmās līgas klubi tiektos iekļūt virslīgā, nevis būtu jāmeklē komanda, kas varētu virslīgā spēlēt. Taču visam jānotiek organiski, nevis ar pavēli vai mākslīgi.

Skaidrs, ka nav vienkārši piesaistīt papildu līdzekļus spēlēšanai virslīgā, jo futbolistiem tad jāpārkārto sava dzīve – tā jāpakārto futbolam, bet ja nav iespēju to izdarīt... Ekonomiskais faktors šajā ziņā ir primārais. Labs piemērs ir Igaunija ar stipendijām jaunajiem spēlētājiem, samazinot izdevumus klubiem. Labākajiem jaunajiem futbolistiem – jaunatnes izlases kandidātiem – federācija maksā stipendijas, lai viņi varētu pēc skolas neiet strādāt, bet veltīt sevi futbolam un mācībām, lai mazāks būtu atbirums tā sauktajā pārejas laikā no jauniešu un junioru vecuma līdz pieaugošo statusam. Tas atslogo arī kluba maciņu. Nav jākautrējas pārņemt citu pieredzi, ja tā mums var nākt par labu. Diezin vai skatītāju interesi par virslīgu vairo garie logi bez spēlēm tieši vasarā – tad, kad spēlēšanai ir vispiemērotākie un skatītājiem vislabākie apstākļi. Ar to mēs atņemam futbolam skatītājus un tikai kaitējam futbolam.


Teici, ka esi ticies ar daudziem dažādu futbola sabiedrības slāņu cilvēkiem. Bija kas tāds, kas tevi pārsteidza?

Pozitīvi un – lai cik tas neloģiski liktos – reizē negatīvi ir tas, ka futbols turas uz liela entuziastu skaita. Īpaši tas novērojams reģionos, kur cilvēki ar tādu degsmi runā par futbolu, ar tādu interesi un aizrautību rīko vietējās sacensības... LFF būtu jārūpējas, lai šo cilvēku degsmi saglabātu, lai viņi “nepārdegtu”. Futbolam Latvijā ir milzīgs potenciāls, vajag tikai lielo interesi par starptautisko jeb lielo futbolu ievirzīt arī pašmāju futbola gultnē. Jāsāk ar futbola federācijas tēla uzlabošanu, ar futbola masu uzticības palielināšanu federācijai, kuras darbībai jābūt visiem saprotamai un, kā mēdz teikt, “caurspīdīgai”.

Futbola federācijai atšķirībā no jebkura cita sporta federācijas, būtu grēks sūdzēties par naudas trūkumu, jo par UEFA un FIFA atbalstu to daudzi var tikai apskaust...

Arī tāpēc varam runāt par futbola milzīgo potenciālu Latvijā. Var paredzēt, ka starptautisko federāciju finansējums kļūs vēl lielāks, un jautājums ir tikai par šā finansējuma mērķtiecīgu un pareizu izmantošanu.

Tāpat kā futbola laukumā kapteinim ir nepieciešama komanda, uz kuru tas var paļauties un kura var paļauties uz kapteini, tāpat arī federācijā prezidentam ir vajadzīga komanda...

Viens nav karotājs. Ir vajadzīga komanda, uz kuru var paļauties, komanda, kas tevi iedvesmo, kas tev palīdz, kas iet ar tevi vienu ceļu. Federācijas prezidents ir federācijas seja, viņam ar savu vīziju par sporta veida attīstību visi “jāaplipina”, taču bez komandas viņš neko nepaveiks. Tāda komanda ir jāveido, tā netaps pati no sevis un vienā dienā, jo cilvēkos gadās arī vilties.

Viens no pretendentiem uz LFF prezidenta amatu iepriekšējā reizē teica, ka ievēlēšanas gadījumā atlaidīšot no darba lielāko daļu federācijas darbinieku... Ar ko Kaspars Gorkšs sāktu, ja kļūtu par LFF prezidentu?

Viena konkrēta pirmā darba nebūs. Vispirms man jāturpina mācīties pašam un pilnveidot sevi. Jāturpina dialogs ar visiem futbolā iesaistītajiem cilvēkiem, arī ar tiem, kas nebija par mani, jāmēģina kopīgi izstrādāt stratēģiju, kā atrisināt problēmas. Federācijas darbinieku atlaišana noteikti nav mans sauklis, un prezidentam nemaz nav pilnvaru vienpersoniski to izdarīt. Turklāt tu jau nemaz nezini, kāpēc tas vai cits – kā no malas liekas – maz dara; varbūt viņam nemaz neļauj izpausties, varbūt viņam tieši vajag atraisīt rokas un uzticēties? Tajā pašā laikā – futbola federācijas sejai ir jāmainās. Vispirms ir jāveic iekšējo resursu “audits” un jāsaprot, kā federācijas darbību var padarīt daudz efektīgāku.

Federāciju potenciālie prezidenti – uz futbolu tas varbūt mazāk attiecas jau iepriekš minētās finansēšanas dēļ – nereti nāk ar “aizmuguri”, piemēram, ar bagātu atbalstītāju vai ar lielu naudu. Aiz tevis, cik man zināms, tāds nestāv...

Es nāku ar saviem ideāliem un vēlēšanos mainīt lietas, ar savu spēlētāja pieredzi, ar labiem sakariem gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Nomainot LFF seju, būs iespēja runāt arī ar daudziem jauniem atbalstītājiem, būs iespēja vēl plašākā mērogā sadarboties ar UEFA un FIFA, ar labākajām mārketinga kompānijām.

Ja notiek tā, ka Kaspars Gorkšs nekļūst par LFF prezidentu, – ar to taču arī jārēķinās –, kā tad rīkosies?

Turpināšu mācīties, pilnveidot sevi, lai iegūtu vēl vairāk pieredzes, darbošos savu ar futbolu saistītu ieceru un projektu īstenošanā. Strādāšu vēl vairāk, lai caur biedrību, ko izveidojām kopā ar Māri Verpakovski, popularizētu futbolu Latvijā. Gribam īstenot vairākus sociālus projektus, kas saistīti ar futbolu Latvijā un kas tieši saistīti ar ideju par to, ka futbols ir kaut kas vairāk nekā spēle un sports. Tā ir iespēja iegūt jaunus draugos un paziņas, paplašināt savu redzesloku, iemācīties būt komandā, kļūt drošākam un sabiedriskākam. Viss notiks neatkarīgi no tā, būšu vai nebūšu LFF prezidents. Futbolā es būšu vienmēr.


Kaspars Gorkšs

Dzimis 1981. gada 6. novembrī Rīgā.

Futbolista karjeru sācis FK Auda, kurā aizvadījos piecas sezonas un ar kuru debitējis Latvijas futbola virslīgā.

Spēlējis Zviedrijas (Vešjes "Oster" un Sēderteljes "Assyriska"), Anglijas ("Blackpool", "Queens Park Rangers", "Reading", "Wolverhampton Wanderers", "Colchester United"), Grieķijas ("Ergotelis") un Čehijas (Prāgas "Dukla") klubos.

Divas reizes iekļuvis Anglijas Premjerlīgā (ar "QPR" un "Reading"), kur aizvadījis 14 spēles un guvis vienus vārtus.

Ar FK "Ventspils" 2006. gadā kļuva par Latvijas čempionu. Spēlējis arī FK "Liepāja" un "Riga FC".

2009. un 2010. gada Latvijas gada labākais futbolists.

Latvijas izlasē debitējis 2005. gada 24. decembrī spēlē ar Taizemes izlasi. 2010. gada septembrī kļuvis par Latvijas izlases kapteini un šajā lomā bijis līdz pēdējai spēlei izlasē 2017. gada 7. oktobrī Fēru salās. Latvijas izlasē piedalījies 89 spēlēs un guvis 5 vārtus.
  

Lasāmgabali