Par labāko risinājumu, kā izārstēties no vēža, Ketija Grauta vienmēr uzskatīja ātru uzbrukumu – ķīmijterapiju, apstarošanu, ķirurģisku iejaukšanos vai visus minētos veidus kopā. Tomēr, kad neilgi pirms savas četrdesmit piektās dzimšanas dienas viņa atklāja vēderā balonam līdzīgu veidojumu un devās uz pārbaudēm, uzzinot diagnozi, Ketija pārsteigta izdzirda ārstu sakām ko citu: “Nedariet neko!”

“Es gaidīju vārdus, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli un ārstēšana jāsāk nekavējoties,” atceras Ketija, kurai tagad ir 62 gadi. Bet tā nenotika.

Bija skaidrs, ka viņai ir limfoma – limfātiskās sistēmas vēzis –, tomēr bija nepieciešams veikt vairākas pārbaudes, lai precizētu limfomas veidu un noteiktu piemērotāko ārstēšanu. Tā kā audzējs atradās pārāk tuvu dzīvībai svarīgiem orgāniem, ķirurģiska iejaukšanās nebija iespējama un nāktos izvēlēties ķīmijterapiju vai radioterapiju. Tomēr, lai precizētu devas, mediķiem vajadzēja noteikt, cik agresīva ir Ketijas limfoma, un bija sagaidāms, ka šis process aizņems aptuveni piecas nedēļas. Šajā laikā Ketijai, pēc mediķu domām, vajadzēja “modri vērot un gaidīt”, bet šādu pozīciju sievietei bija grūti akceptēt. “Manam konsultējošajam ārstam bija jāveltī visas iespējamās pūles, lai pārliecinātu, ka šo piecu nedēļu laikā nemiršu.”

Tobrīd Ketija pat nenojauta, ka nesaņems itin nekādu ārstēšanu, un, kaut arī viņai vēdera dobumā bija izveidojušies pieci “limfomas perēkļi”, jau pēc gada viņa būs pilnībā vesela.

Aktīvā gaidīšana

Ketija ir dzimusi Francijā, bet tagad ar vīru Aienu (Ian) mitinās Helensburgā netālu no Glāzgovas. Viņa bija pilnībā gatava ķīmijterapijai, radioterapijai vai jelkādai citai ārstēšanai, kādu vien, saņēmusi analīžu rezultātus, ieteiktu ārste. Ketija nespēja vienkārši sēdēt un gaidīt. “Man bija kaut kas jādara, citādi es sajuktu prātā,” viņa stāsta, “tā nu sāku pētīt, kā pati varētu sev palīdzēt.”

Ketija bija nolēmusi mainīt stresa pilno skolotājas darbu un šajā nolūkā bija sākusi apgūt refleksologa profesiju, taču kopumā par alternatīvās terapijas veidiem viņa tolaik neko daudz nezināja. Tomēr sieviete sāka prātot, vai refleksoloģija (masāžas sistēma, kas vadās pēc principa, ka uz kājām, rokām un galvā atrodas noteikti punkti, kas ir saistīti ar visu organismu) varētu noderēt vēža ārstēšanai, tāpēc jautāja pasniedzējas domas, kura atbildējusi, ka ar refleksoloģiju varētu stiprināt imūnsistēmu.

Tā Ketija guva pārliecību, ka ir vērts mēģināt, un sazinājās ar vietējo refleksoloģijas speciālistu Greiemu Milnu (Graham Milne). Šis vīrs bija īsta zināšanu krātuve, jo praktizēja vairāk nekā desmit gadus. Tiekoties viņš nekautrējās dalīties uzskatos par Ketijai ieteikto ķīmijterapiju. “Pateicoties Greiemam, sāku domāt, ka tā tomēr nav labākā izvēle.” Bet Greiems bažījās, ka viens pats pilnībā uzņēmies atbildību par Ketijas veselību, un ieteica vērsties pie naturopāta, kuram bija pieredze līdzīgos gadījumos. Abiem par lielu izbrīnu, šis speciālists bija šokā par audzēju izmēru un savu palīdzību liedza. “Viņš ieteica izvēlēties ķīmijterapiju,” atklāj Ketija.

Sieviete bija vīlusies, tomēr joprojām vēlējās kaut ko darīt lietas labā, tāpēc atkal vērsās pie Greiema, kurš beigu beigās uzņēmās viņas ārstēšanu. Greiems ieteica trīs refleksoloģijas sesijas nedēļā un pēc katras no tām – reiki seansu (terapiju, kurā speciālists tiek uztverts kā kanāls, caur kuru cilvēkā ieplūst enerģijas plūsma, kas veicina dziedināšanu un atjauno labsajūtu).

“Jau pēc pirmās sesijas, ko vadīja Greiems, sāku justies labāk,” Ketija atceras.

Nē ķīmijterapijai

Sajutusi, kā mainās viņas prāts un ķermenis, Ketija sāka apsvērt, vai ierastās ķīmijterapijas vietā nedot priekšroku alternatīvai pieejai. Tobrīd bija skaidrs, ka viņai ir lēni augošs ne Hodžkina limfomas paveids, kas nav ārstējams pat ar ķīmijterapiju. “Ārste minēja, ka ķīmijterapija spētu ierobežot vēža attīstību, tomēr nevarētu no tā atbrīvot, un terapija būtu nepieciešama visu atlikušo mūžu.” Ketijai ar to nebija gana. “Es gribēju no tā atbrīvoties pilnībā,” viņa uzsver.

Tā kā tolaik internets nebija pieejams, sieviete nolēma izlasīt maksimāli daudz grāmatu, kas veltītas alternatīvai pieejai vēža ārstēšanā, un to arī izdarīja – divu nedēļu laikā viņa izlasīja vairāk nekā trīsdesmit grāmatu. To vidū īpaši izcēlās viena – The Breuss Cancer Cure: Advice for the Prevention and Natural Treatment of Cancer, Leukemia and Other Seemingly Incurable Diseases, kuru sarakstījis Rūdolfs Brūss (Rudolph Breuss). Ne velti Greiems rekomendēja tieši šo grāmatu – tajā bija iekļautas vairākas programmas, kuru pamatā ir sulu kūre un kuru mērķis ir bagātināt ķermeni, bet nobadināt vēzi. Par limfomu grāmatā nebija teikts ne vārda, tomēr Ketija nojauta, ka Brūsa pieeja varētu noderēt ne tikai leikēmijas, bet arī viņas slimības gadījumā.

“Vadoties pēc programmas, cilvēks var turpināt ēst normālu pārtiku (vēlams, dabiskas izcelsmes), bet ir jāatsakās no sarkanās gaļas un cūkgaļas,” skaidro Ketija. Vislielākā nozīme ir programmā iekļautajām dārzeņu sulām un augu tējām, kas kombinētas tā, lai stiprinātu un attīrītu ķermeni.

Pieeja, kad vēža ārstēšanā izmanto pārtiku, Ketijai šķita visnotaļ loģiska, tomēr viņa nolēma to pārrunāt ar savu ārstējošo ārsti. “Nedomāju, ka kaut ko iespējams sasniegt vienīgi ar pārtiku,” mediķe atbildēja, tomēr piekrita sekot līdzi ārstēšanas gaitai un uzmanīt, lai tā nekaitētu.

Ketija pameta skolotājas darbu un ar visu sirdi un dvēseli pievērsās Brūsa pretvēža režīmam. “Es dzēru sešas līdz astoņas sulas glāzes dienā, un tas (sulu sagatavošana) bija pilnas slodzes darbs!” viņa atceras.

Ketija izmantoja arī citus alternatīvo terapiju aspektus, par kuriem bija uzzinājusi grāmatās. Viņa atteicās no cukura un mākslīgajiem saldinātājiem (tas bija īsts varoņdarbs, ņemot vērā faktu, ka iepriekš viņa lielākoties pārtika no ēdiena, kas sniedz psiholoģisku mierinājumu, – cepumiem un kūkām, kā arī iztukšoja divus litrus diētiskās limonādes, kam pievienots aspartāms), no alkohola un visu veidu gatavās pārtikas.

Dziedinošās domas

Paralēli ēšanas paradumu maiņai Ketija sāka meditēt un izmantot vizualizācijas tehnikas. Par to “pārsteidzošo ietekmi uz prātu un spēju to dziedināt” viņa uzzināja grāmatā Getting Well Again (Bantam USA, 1980), kuras autors ir Karls Saimontons (Carl Simonton).

“Es savā prātā iztēlojos ekrānu, uz kura rāda multiplikācijas filmu. Tajā mani baltie asinsķermenīši ir kā piraijas, kas ar vislielāko prieku notiesā audzēja šūnas,” stāsta Ketija. “Tas ļoti palīdzēja. Šim procesam bija pat skaņa! Es varēju saklausīt, kā piraijas gardu muti apēd vēža šūnas. Ņam, ņam, ņam!”

Labvēlīgi iekšējie dialogi un afirmācijas kļuva par daļu no Ketijas ikdienas. “Katru reizi, kad kaut kur ieraudzīju savu atspulgu, sev teicu: “Es zinu – mana imūnsistēma ir ļoti stipra.” Un es ticēju katram vārdam, ko sev sacīju.”

Vēl viena norise, kura izrādījās ļoti noderīga, bija garas pastaigas dabā. Tas Ketijai ne tikai deva iespēju izkustēties, bet arī palīdzēja nomierināties un “no jauna sajusties dzīvai”.

Jaunais ēšanas, sulu dzeršanas un domāšanas veids nebūt nenozīmēja vienkāršāku ikdienu. “Mana dzīve sagriezās kājām gaisā,” atceras Ketija. Nepadoties palīdzēja arī regulāras pārbaudes pie ārstes, kura jau pirmo nedēļu laikā norādīja, ka Ketijas audzēju audi kļūst “mīkstāki”, savukārt vēlāk – sāk samazināties. Sievietei par lielu sajūsmu, to apstiprināja arī citas pārbaudes. Ketijas pirmais izmeklējums ar datortomogrāfu 1998. gada maijā rādīja “plašu adenopātiju vēdera dobumā” jeb, Ketijas vārdiem sakot, “daudzus audzējus manā vēderā”.

Abas Ketijas nieres bija “limfomas perēkļu” pārņemtas, savukārt aknās atklāja vairākas nelielas cistas.

Tikai divus mēnešus vēlāk ultrasonogrāfijas izmeklējums rādīja, ka lielākie no Ketijas audzējiem kļuvuši mazāki un aknās nekas par cistām vairs neliecina.

Rezultāti tik ļoti iespaidoja Ketijas ārsti, ka viņa atzina – ar ķīmijterapiju var nesteigties, jo viss, ko sieviete darīja, izrādījās efektīvs. Bet ārstes teiktajam vairs nebija tik lielas nozīmes kā iepriekš. “Es nekādā gadījumā vairs nebūtu izvēlējusies ķīmijterapiju,” atklāj Ketija.

Trešā pārbaude – vēl viens datortomogrāfijas izmeklējums – tika veikts 1998. gada septembrī, kad viņa jau aptuveni piecus mēnešus bija ievērojusi pretvēža režīmu. Šoreiz rezultāts bija iespaidīgs – ļaundabīgie veidojumi bija samazinājušies par 75 procentiem. “Ja šāds rezultāts būtu sasniegts ar ķīmijterapiju, mēs būtu patiesā sajūsmā,” atzina ārste.

Un tad, aptuveni gadu pēc sākotnējās diagnozes noteikšanas, ultrasonogrāfijas rezultāti pauda to, ko Ketija alka dzirdēt: “Adenopātijas jeb palielinātu limfmezglu, kas liecina par audzēju, vairs nav.” Ketija bija atbrīvojusies no vēža.

Alternatīvs noslēgums

Par spīti apgalvojumam, ka viņas slimība nav ārstējama, tagad, kad pagājuši astoņpadsmit gadi, Ketija joprojām ir sveika un vesela. Viņa ir kļuvusi par kvalificētu alternatīvās terapijas speciālisti un tiecas palīdzēt citiem cilvēkiem, vada seminārus par dārzeņu sulām un veselīgas diētas nozīmīgumu un par savu pieredzi ir sarakstījusi grāmatu.

Vai Ketijai vēzis būtu pārgājis pats no sevis? Iespējams. Medicīnā to sauc par “spontānu remisiju”. Tomēr Ketija, kura reiz piedzīvojusi, kā no vēža mirst viņas tēvs, tante un tēvocis, cieši tic, ka pozitīvās pārmaiņas, ko viņa ieviesa savā ēdienkartē, dzīvesstilā un attieksmē pret pasauli, ir galvenie iemesli, kāpēc viņa joprojām ir dzīva.

Ketijas pretvēža darbības plāns

* Refleksoloģija trīs reizes nedēļā.

* Reiki trīs reizes nedēļā.

* Tīra dabiskā pārtika – bez rafinētā cukura, mākslīgajiem saldinātājiem, konservantiem, alkohola, pārstrādātiem produktiem, sarkanās gaļas un cūkgaļas.

* No sešām līdz astoņām glāzēm svaigi spiestas dārzeņu sulas dienā.

* Augu tējas vairākas reizes dienā.

* Katru dienu pastaigas dabā.

* Divreiz dienā meditācija.

* Pozitīvā vizualizācija un afirmācijas vairākas reizes dienā.

Labā domāšana: Ketija tic, ka tā viņu izārstēja

Ketija cieši tic, ka lielā mērā viņu izārstēja vizualizācijas tehnika. Līdzīgi piraijām, kas notiesā vēža šūnas, viņa dzīvi iztēlojās arī daudz ko citu, piemēram, kādu labumu viņas organismam nodrošina uzturvielas, ko satur ik dienas dzertās dārzeņu sulas.

Tehniku, kurā izmanto iedomātus tēlus, lai uzburtu vēlamo stāvokli, sauc arī par vadītu iztēli, un tā ir zinātniski pamatota. Pierādīts, ka, izmantojot vizualizāciju, vēža slimniekiem samazinās stress, trauksme un depresija, kā arī izdodas novērst dažas ķīmijterapijas blaknes.

Dažos pētījumos pat pausta doma, ka iztēles ainas spēj tiešā veidā iespaidot imūnsistēmu. Pētnieki Oregonas Veselības un zinātnes universitātē Portlendā atklājuši, ka vēža slimnieki, izmantojot iztēli, astoņu nedēļu laikā spēja vairot vēža “ienaidniekus” – noteiktas imūnsistēmas šūnas, kam ir būtiska loma cīņā ar vēzi. Tomēr pozitīvu rezultātu sasniegšanai tehniku ieteicams praktizēt ilgstoši un nepārtraukti – trīs mēnešus pēc tās pārtraukšanas efekts pazuda. Turklāt, kā rāda pētījumi, būtisks nosacījums vēlamajam rezultātam ir cilvēka spēja dzīvi iztēloties un iedzīvoties iztēles ainās tā, it kā tās būtu patiesas.

Ketijas Grūtas lekcija Glāzgovā - video:

Džoanna Evansa (Joanna Evans), žurnāls “Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Video: Youtube

Ketijas Grūtas grāmata Why Rabbits Don’t Get Lymphoma: Kissing My Cancer Goodbye (Antony Rowe Publishing, 2009) nopērkama amazon.com

"Bija kaut kas jādara, lai nesajuktu prātā," 62 gadus vecā Ketija stāsta, kā izārstējusies no vēža