Saruna ar Mārtiņu Ārlavciemā, staigājot pa vīndarītavu un ābeļdārzu

Jau 2007. gadā tu piedalījies Pārsteidzošās Latvijas pasākumos Francijā ar Vairu Vīķi-Freibergu un uzņēmēju grupu no Latvijas, kuros deva degustēt Bordo vīnus, Normandijas sidru un kalvadosu...
Tas brauciens bija ļoti svarīgs, jo Normandija man pavēra priekškaru uz to, ka vīns ir kaut kas vairāk par meiteņu dzērienu. Man bija mazliet pāri trīsdesmit, un laba dzēriena izvēle šķita Jameson ar upeņu sulu. Atceros pusdienas Bordo mērijā, kad glāzē bija kaut kas tāds, ko no vīna nebiju gaidījis. Šķita, ka esmu bijis akls un nu man paveras vesela pasaule.

Tad sāki iet uz smalkiem izglītošanās pasākumiem?
Jā. Sākām ceļot un pētīt, vīnu tēma kļuva par daļu no manas intereses par dzīvi. Taču lielais grūdiens bija pirms desmit gadiem, mūsu kāzu ceļojumā uz Itāliju. Sēdējām kādā Toskānas vīndarītavas terasē, un, raugoties uz ieleju un vīna dārziem, baudījām dzīvi. Bijām tikko apprecējušies un dzima ideja, ka būtu forši dzīvot laukos. Lai nebūtu garlaicīgi, varētu iestādīt vīnogu dārzu un pamēģināt darīt vīnu. Tad arī sāku riktīgi interesēties, ko nozīmē ziemeļos audzēt vīnogas.

2010. gadā iestādījām vīnogu dārzu un nodibinājām vīndarītavu, tajā pašā gadā piedzima meita. Vīnogas vēl nebija izaugušas, ķērāmies pie āboliem, kuru Latvijā netrūkst. Kopš 2012. gada esam Ārlavciemā.

Mājas vīna darīšana krietni atšķiras no mūsu darba, un tā rezultātā iznāk arī pilnīgi citāds dzēriens. Šeit visu darām profesionāli, lai dabūtu iespējami augstu kvalitāti. Tolaik veikalu plauktos nebija labu augļu un ogu dzērienu, kas darīti Latvijā.

Nav šaubu, ka cilvēki gadu desmitiem ir gatavojuši ļoti labus vīnus, bet parasti tie ir divdesmit, piecdesmit, simt litri. Kad tu no 20 litriem pārej uz 20 tonnām, rodas citas problēmas.

Vajadzīgas iekārtas, ūdens attīrīšanas sistēmas, filtri... Tā ir iegrozījies, ka vīna darīšana mums noris divās vietās Latvijā - Tukuma pusē mums ir stāsts par Latvijas āboliem, Sabiles pusē – par vīnogām.

Rabarberus arī audzējat paši?
Mazliet, bet lielu daļu iegādājamies no vietējiem zemniekiem.

Lai apgūtu vīna darīšanu, jāmācās Francijā?
Nē, franču pieredze mums noder maz, jo klimats ir ļoti atšķirīgs. Iestādījām vīnogu dārzu, bet arī pēc septiņiem gadiem tas vēl joprojām ir eksperiments. Mūsu reālais bizness ir āboli, upenes, rabarberi, aronijas.

No kādiem āboliem gatavo, teiksim, kalvadosu – skābiem vai saldiem?
Vienas atbildes nav. Saldie dod cukuru, un, jo vairāk cukura, jo vairāk alkohola. Savukārt aromātu un garšu vairāk dod skābie. Svarīgi ir miksēt. Latvijā trūkst sīvo ābolu, kādus Normandijā audzē simtiem gadu. Tie dod stiprumu, specifisku garšu. Mums nav tradīciju audzēt ābolus vīnam, tikai ēšanai un sulai. Sabilē iestādījām divus hektārus ābeļu, tostarp – daudz mežābeļu.

Tiešām ir tāda šķirne?
Nē, staigājām gar Abavas ielejas māju pakšiem un veciem dārziem, garšodami ābolus. Ja šķita pietiekami sūri, griezām zarus un potējām. Es pirms dažiem gadiem pabeidzu Bulduru dārzkopības vidusskolu.

Pēc visām žurnālista gaitām?
Nē, vēl paralēli – 2009. gadā sāku mācīties neklātienē. Redz, sākumā mums bija doma tikai par nelielu lauku hobija projektu, taču tas soli pa solim mani ievilka biznesā. Tagad esam lielākie Latvijā, ar lielu atrāvienu no pārējiem. Eiropas kontekstā – normāla, maza vīndarītava.

Pērn realizējām aptuveni 140 tūkstošus pudeļu – sidrus, stipro alkoholu, vīnus, kopā kādās divdesmit pozīcijās. Tas veido tirgus portfeli, kas ļauj piedāvāt dzērienus dažādām auditorijām. Mans pirmais fokuss bija uz prasīgākiem klientiem, restorānu un smalku vīnu pazinējiem. Gribēju vispirms iegūt novērtējumu un atzinību šajā segmentā. Taču mums ir arī mazliet saldāki dzērieni, kas gūst popularitāti citā segmentā, vairāk trāpot uz vidējo Latvijas garšu.

Cilvēki to bauda kā foršu dzērienu, bez smalkas analizēšanas. Taču manas ambīcijas bija radīt tādu vīnogu vīnu, ko var pasniegt Latvijas labākajā restorānā. Tas izdevās – mēs ar vīnu Solaris (no Solaris vīnogām gatavots Latvijas baltvīns) nonācām pie Raimonda Tomsona Vincenta vīnu kartē. Solaris ir vācu vīnogu šķirne, kuru mums izdevās atklāt kā Latvijas apstākļiem piemērotu. Tikko Baltijas vīnu darītāju konkursā ar šo vīnu ieguvām otro vietu. Pirmo ieguva lietuvieši ar vīnu no tās pašas šķirnes vīnogām, būtu interesanti to pagaršot. Izskatās, ka Solaris ir mūsu ziemeļu nākotne.

Saruna ar Lieni vīna baudīšanas telpā netālu no Sabiles

Negribētos, lai kāds nodomā, ka viss notiek pats no sevis. Uz savas terases šovasar neesmu sauļojusies vēl ne reizi. Cilvēki nepārtraukti brauc degustēt, ar to nodarbojamies jau četrus gadus. Kad beidzot ir brīvs laiks, tad, protams, ārā līst.

Jūsu vīndarītavas simbols ir spāre. Kam pieder ideja?
Mēs meklējām simbolu, kas vienotu visus mūsu dzērienus un nestu stāstu par Abavas ieleju. Vienu dienu Mārtiņš tā romantiski gāja lejā pie Abavas makšķerēt, un viņam uz džinsiem uzlaidās liela, skaista spāre. Papētīju – ap Abavu ir viena no lielākajām spāru populācijām Latvijā, tiešām daudz, dažādas un ļoti skaistas. Turklāt spāre Indijas kultūrā, hinduismā ir bagātības, laimes un gudrības simbols – šis skaidrojums mūs ļoti uzrunāja. Nu jau man ir arī rotu kolekcija ar spārēm – gan draugi dāvina, gan pati pērku.

Šīs ir tavas vai Mārtiņa dzimtas mājas?
Nav gan. Esmu dzimusi Cēsīs, tā ir mana piederības vieta, vēlāk dzīvoju Ķegumā, tad Rīgā. Mārtiņš sirdī ir riktīgs latgalietis, kaut jaunību pavadījis Jelgavā. Līdz šim man kurzemnieki šķita atturīgi, bet, kad padzīvo te gadus septiņus, saproti, ka viss kārtībā, tikai viņu sirdis jāiekaro lēnām.

Kā izvēlējāties šo vietu?
Kad radās ideja par vīnogu stādīšanu, jau bijām iedraudzējušies ar Ievu un Kasparu Sūniņiem, kuriem ir vīna dārzs pie Kandavas; viņi ir pirmie lielie vīnogu audzētāji Latvijā. Viņi ierosināja vietu skatīties šajā pusē, nevis Raganā, kā bijām domājuši sākotnēji.

Tā nu nopirkām vecu māju, kur dzīvojām pa nedēļas nogalēm, tikko bija piedzimis bērns. Malkas apkure, viss sapuvis. Telpas gan mazliet atsvaidzinājām, bet tad sapratām, ka jāsaņemas remontam. Nu jau tur var normāli dzīvot. Savukārt šī vieta atnāca pati. Te bija ļoti patīkams kaimiņš, rīdzinieks, kurš šad tad atbrauca. Pēc dažiem gadiem viņš izlēma īpašumu pārdot, un mēs pieteicāmies. Šī vieta ir īpaša. Turklāt mūs uzrunāja vecā kūts, kurā gan tolaik mēsli bija līdz potītēm. Notīrījām katru dēlīti. Jā, un lielais šķūnis, kas laukos ir nenovērtējams iegums.

Paši tīrījāt?
Nē, bet klāt stāvējām un visu uzraudzījām. Tā mēs te visu skaisti izveidojām.

2010. gadā, kad iestādījāt pirmās vīnogas, sākāt arī dzīvot uzņēmēju dzīvi?
Jā, redz, kad sākām nopietni mācīties vīndarīšanas knifus, Mārtiņš ar mūsu vīndari daudz braukāja pa Eiropu, jo Latvijā neviens nevarēja pastāstīt, kā tas būtu pareizi un kvalitatīvi darāms. Ātri vien sapratām, ka vīna darīšanā mums tuva ir vāciskā domāšana – visam jābūt tīram, precīzam, saprotamam. Pret āboliem un ogām izturamies ar tikpat lielu pietāti kā pret vīnogām.

Tā nav ierasts?
Jāsaprot, ka mūsu dzērieniem nav mājas vīna rakstura, tie ir mazliet atšķirīgi un garšas ziņā daudz tuvāki klasiskajai izpratnei par to, kā garšo vīns. Vācijā trešo gadu pēc kārtas iegūstam augstas vietas tieši par dzēriena izpildījumu.

Dzēriena Rabarbers etiķete ir papildināta ar īpašu zīmīti – pērn piedalījāmies pasaules pārtikas izstādē Parīzē, kur mūsu Rabarbers tika atzīts par inovatīvu produktu, ko būtu vērts nogaršot. Tāpēc varam teikt – arī francūži mūs novērtē. Par katru Abavas dzērienu ir atsevišķs un ļoti īpašs stāsts.

Mani mīļākie ir rabarberu dzirkstvīns un Ābolu Pommo, taču man ļoti patīk arī jaunais dzēriens Ābols apinī. Tas bija šīs vasaras jaunums – dzirkstošs ābolu vīns ar apiņiem. Atsvaidzinošs, svaigs, bet ar rūgtumiņu.

Kā tu jūties lauku vidē?
Mans pēdējo gadu izaicinājums – lauksaimniecībā nepazaudēt sevi. Lai arī tā ir mūsu ģimenes vīndarītava, trakā ideja, protams, dzima Mārtiņam. Arī es toreiz domāju – es arī varētu kā itāļu dāma sēdēt uz terases, dzert vīnu un skatīties uz vīnogulājiem, kāpēc ne...

Īsumā – man bija ļoti saulaina vīzija! Realitāte, protams, izrādījās citādāka. Lai cik ļoti man gribētos skaļi uzgriezt deju mūziku vai ko smagāku un ravēt savas dobes, tam vienkārši neatliek laika. Viss jādara aši. Tikai dzīvojot šeit, esmu sapratusi, cik ātrs un mainīgs ir gadalaiku cikls.

Ja nokavē kaut mazāko darbu, visticamāk, varēsi to padarīt tikai nākamgad. Tā nav tikai ar ogām, bet ar visu. Kā sievietei man, protams, gribas savu peoniju dārzu, garās saulespuķes un kukurūzu bērniem. Bāc – izrādās, tas bija jādara maijā! Attapos jūnijā, bet bija jau par vēlu, un tā visu laiku. Tu lēnām veido sarakstu, ko noteikti izdarīsi nākamgad, bet tāpat visu nepagūsti.

Cik veci ir jūsu bērni?
Kārlim – četri, Lizetei – septiņi gadi. Viņa sāks iet skolā Rīgā.

Kāpēc?
Kā pateikt, lai cilvēki neapvainojas... Man pašai bija liels pagrieziena punkts, kad 6. klasē no lauku skolas pārgāju uz pilsētas skolu. Uzskatu, ka mamma, mani pārvietodama, darīja pareizi.

No Cēsīm uz Rīgu?
Nē, no Ķeguma uz Ogri. Lēciens bija mazs, un tomēr. Jau sen nozvērējos dot bērniem labāko, ko Latvijas izglītība var sniegt.

Pirmajās klasēs svarīgāks ir skolotājs, bet arī vide ir būtiska. Man gribētos, lai viņi jau kopš bērnības iemācās izdzīvot un pastāvēt par sevi; ja nepieciešams – arī agresīvā vidē.

Kā pretmetu mēs viņiem dosim laukus – viņi brauc šurp ar lielu prieku, sevišķi ziemā, kad tiekam prom no pilsētas mierā un klusumā. Lizete ies skolā Rīdze, mūsu dzīvoklis atrodas turpat blakus.

Tad jūs ar vienu kāju esat pilsētā, ar otru – šeit?
Diemžēl jā. Daudzi noteikti uzskata – kāpēc jābrauc uz Rīgu, laukos taču ir forši, dzīvo nost! Nevienu nenosodu un negribu, lai nosoda mani. Ja varētu visus lielos plusus, kas man ir Rīgā, pārcelt uz šejieni, es nedomājot dzīvotu šeit. Bet manī ir pilsētnieces gēns, man ir savas vajadzības – man vajag teātrus, koncertus un draudzenes, mūsu izglītojošos ēstgatavošanas vakarus, izgājienus un skrējienus.

Piedalīties, iejukt pūlī?
Tā es uzņemu enerģiju. Protams, es to saņemu, kad pie mums brauc cilvēki viesos vai uz degustācijām, taču man arī pašai gribas dzīvot ļoti aktīvi. Esmu ļoti sabiedriska. Protams, jau septembra vidū man sirdī ir rūgtums, gribas braukt atpakaļ un dzīvot šeit nedēļām, bet – bērniem ir skola. Būšu atpakaļ nākamgad maijā.

Kā jūs ar Mārtiņu satikāties?
Mācoties politologos, sāku piestrādāt sporta klubā par administratori, Mārtiņš bija mans klients. Biju ļoti jauna, zini, kā – rozā brilles... Pēc mēneša sākām dzīvot kopā un tā jau trīspadsmit gadus.

Esi diplomēta politoloģe?
Jā, milzīgs paldies universitātei! Labākais, ko iemācījos – sevi prezentēt, par sevi pastāvēt, izteikt viedokli, analizēt situāciju un domāt uz priekšu. Tās varbūt ir filozofiskas vērtības, bet ar tām dzīvē varu izpeldēt. Liela daļa manu draugu strādā ministrijās un pārstāvniecībās, bet katram savs ceļš. Man patīk šeit.

Mārtiņš ikdienā ir uz vietas vai dzīvo arī pa Rīgu?
Esam ļoti mobili un braucam, kur vajag, strādājam arī Rīgā – tur mums ir birojs, pārdošanas cilvēki, kas nodarbojas ar eksportu.

Mārtiņā visvairāk cienu to, ka viņam ir biznesa domāšana, viņš redz visu no augšas un nekad nepazaudē fokusu. Visu laiku ir jādomā divus soļus uz priekšu, un viņam šis talants piemīt.

Man ne, bet man ir citas labas īpašības. Redz, paiet laiks, kamēr sieviete nobriest un attīstās (smejas). Īstais, smagais darbs ir vīndarītavā un saimniecībā. Audzējam vīnogas, ābeļdārzu stādām vēl klāt. Esmu visam pa vidu. Brīžiem pat nevaru nodefinēt, ko konkrēti daru; ja vajag – visu. Ļoti svarīga ir pašdisciplīna, citādi sevi ātri vien var pazaudēt sīkumos. Mūsu biznesā man patīk tas, ka vīns cilvēku padara priecīgākus – kaut uz mirkli, bet viņš atslābst.

Vīns rada svētku sajūtu.
Precīzi! Un cik tad mums to svētku ir... Man prasās vēl attīstīt savu sievišķo pusi, izkopt talantus. Vēl nevaru atklāt, bet gribas radīt kaut ko savu, nesaistītu ar alkoholu.

Prātā nāk joga vai klavierspēle...
Klavieres es spēlēju, bet tikai vienatnē, tā ir mana meditācija. Esmu beigusi mūzikas skolu.

Vai esat atklājuši arī kādas jaunas receptes?
Jā, ābolu dzirkstvīnu kokteiļu sastāvā. Ar draugiem tos aktīvi dzeram sidru kopā ar Aperol upeņu vīnu, mohito sīrupu, Campari...

Kā notiek ražas novākšana?
Rīkojam lielas talkas. Cilvēkiem izdalām šķēres, viņi iet katrs ar savu kasti, savāc ražu, kuru tajā pašā dienā vedam uz vīndarītavu, lai ogas nesāk bojāties. Pēc tam, protams, to nosvinam ar nelielu ballīti. Šogad vīnogu ražas talka diemžēl bija maza, jo, pateicoties nelabvēlīgajiem vasaras laika apstākļiem, nebija daudz ko vākt. Citus gadus īsi pirms pasākuma paziņojam par to feisbukā, sabrauc cilvēki – mūsu draugi un klienti, pagalmā uz ugunskura vārām lielo zupu, dzeram daudz vīna un svinam dzīvi kopā ar ģimenēm.

Nav kā filmā Spītnieka savaldīšana, kur Čelentāno dejoja pa vīnogām?
Sāku domāt, ka to varētu ieviest kā mārketinga triku, jo cilvēkiem šķiet, ka tā arī notiek. Lai gan tā vairs dara tikai Portugālē, to redzējām savām acīm.

Pati esi mīdījusies vīnogās?
Nē, patiesībā tas ir grūti un vajag lielu spēku. Vīnogas kļūst arvien šķidrākas... Portugālē vīnogas samet milzīgās zemē ieraktās cementa vannās, vīrieši nostājas rindā, uzliek rokas cits citam uz pleciem un krustu šķērsu staigā. Tas gan nav īpaši efektīvi, bet viņiem vīnogu ir daudz, nav kā mums – jāizspiež līdz pēdējai pilītei.

Sabiles vīna kalns esot ierakstīts Ginesa rekorda grāmatā kā vistālākais uz ziemeļiem.
Tā ir veca, skaista leģenda. Runā, ka tāds ieraksts esot bijis Kārļa Ulmaņa laikos. Šobrīd vīnogas audzē arī Somijā, Igaunijā, Norvēģijā... Bet tas ir forši – tāpēc cilvēki šurp brauc, sevišķi no ārzemēm, jo ir šo faktu lasījuši. Pateicoties tam, notiek arī Sabiles Vīna svētki, kas katru gadu kļūst arviem apjomīgāki.

Šogad mēs tajos piedalījāmies jau septīto reizi. Jāatzīst, ka tas ir vienīgais pasākums gadā, kad abi ar Mārtiņu paši tirgojamies; tad iet vaļā riktīga andele! Slapjām mugurām. Šogad Mārtiņš ar mūsu kolēģi vīndari no mājām izbrauca sešos rītā, bet atgriezās ap vienpadsmitiem vakarā.

Cik pārdevāt?
Tiešām daudz rekordu! Taču mēs arvien vairāk eksportējam, tā ir mūsu nākotne. Vislabāk šobrīd sokas Vācijā, Holandē un Somijā. Tikko aizvedām izmēģinājuma kravu uz Zviedrijas valdības kontrolētajiem alkohola veikaliem. Pērn vairāki konteineri aizgāja uz Ameriku, nu sākam sarunas ar Beļģiju un Itāliju.

Vai audzējat arī sarkanās vīnogas?
Sarkanajām mūsu vasaras ir par īsu, nobriešanai vajadzīgs ilgāks laiks. Tāpēc tā īsti ticam tikai baltajām vīnogām mūsu dārzos. Latvijā ir selekcionēta sarkano vīnogu šķirne Zilga – ļoti izplatīta, jo nenokaujama, tai arī mīnus 30 grādi nav problēma.

Vienu brīdi bija populāri to stādīt pie māju dienvidu sienām – tāds mežonis, lielām lapām, ogām. Zilgai nāk līdzi specifiskais Ziemeļamerikas vitis labrusca raksturs – smaržā un garšā kā meža zemenīte. Pagāja gadi, līdz sapratām, ka no tās gatavosim Rose dzirkstošo.

Forša vīnoga, labi aug Latvijā, bet sarkanvīns iznāk specifisks, mūsu pierastajām vīna garšām – nesaprotams. Jo sarkanvīnam tomēr prasās šo tumīgo raksturu, ko Latvijas klimatiskajos apstākļos saule nespēj nodrošināt.

Stiprs vārds jūsu vīndarītavas nosaukumā ir – ģimenes.
Jā, kā ģimenes vīndarītava tā noteikti arī paliks. Un tas nav tikai nosaukums, jo arī mūsu mammas ir palīdzējušas. Klusībā ceram, ka ar to nodarbosies arī bērni. Mārtiņa vecākais dēls Niklass brauks mācīties vīndarīšanu Anglijā.

Mums ir cerība arī uz dēlu Kārli, viņam vairāk patīk lauku lietas. Ja bērni šo rūpalu pārņems, tā viņiem būs liela iespēja. Tagad galvenais ir pabeigt vīna pagrabu un degustāciju bāru pie Tukuma Ārlavciemā, tad varēs domāt par atvaļinājumu.

Tas saistīts vienīgi ar vīna ekskursijām?
Tas taču piedod smeķi! Arī paši dažus gadus nebraucam slēpot, lai gan vajadzētu, bet apmeklējam valstis, kurās var pabraukāt pa vīna darītavām. Man tuvāka ir Itālija, kur ir vienkārši, atvērti un komunikabli cilvēki. Franči ir snobiskāki, atturīgāki. Ar itāļiem vari būt familiārāks – ieskrien uz piecām minūtēm, aizbrauc varbūt pēc divām stundām, jo aizpļāpājies ar īpašnieku par dzīvi.

Man atklājums bija Dienvidāfrika, tur šogad nodzīvojām gandrīz trīs nedēļas. Tas bija ģimenes brauciens, un es noteikti gribu atgriezties. Tai zemei piemīt aizgājušā koloniālisma šarms, pozitīvi, pieklājīgi cilvēki, īpaši viņi novērtē eiropiešus. Vienalga, latvietis vai Francijas aristokrāts, attieksme būs vienāda. Vietējie saka – te satiekas pirmā un trešā pasaule, ar to jārēķinās. Jāpiebilst, ka mēs vienmēr braucam arī dabas dēļ. Tagad brauksim uz Skotiju.

Kas vēl tev ir svarīgi?
Man kā klasiskai ziemeļniecei ir svarīgi, lai būtu vieta, kur aiziet, padomāt un paklusēt. To vietu nevienam neatklāju. Tur ir tāds skats, kura dēļ saproti, kāpēc dzīvo un elpo un kāpēc tev to visu vajag.

Šovasar pie mums saimniecībā bija interesants notikums – dzimtas salidojums, ap divdesmit cilvēku. Ciltsmāte – Amerikā dzīvojoša latviete, fantastiska kundze, ļoti šarmanta, inteliģenta, ar aizgājušā Latvijas laika attieksmi pret dzīvi, var teikt, pat aristokrātiska. Viņas bērni un mazbērni – no Sidnejas, Jaunzēlandes, Ziemeļamerikas, Anglijas, bija arī pāris vietējo latviešu. Divi kungi, šķiet, brāļi, viens no Sidnejas, otrs – no Amerikas, stāvēja pagalmā, acīs asaras. Viņi saka – šis ir tas skats, no kura skrien skudriņas, un tu saproti, kāpēc esi to gaisa gabalu braucis – jo gribi šeit pastāvēt. Tad mums visiem bija slapjas acis.

Saruna ar Lieni un Mārtiņu starp vīnogulājiem un uz mājas terases

Veca klētiņa, kura pārtapusi par viesu uzņemšanas namiņu... Tomēr esat atraduši kaut ko līdzīgu Toskānai.
Mārtiņš: – Jā, ar kādu latvisko elementu – vietējo materiālu plieņakmeni. Tāda varētu būt arī kaut kur Provansā.

Vai atceraties, kā dzērāt pirmo pašdarinātā vīna glāzi?
Liene: – Labi atceros pirmo vīnu, kuru kopā taisījām, – no upenēm, mūsu mazajā Raganas mājiņā, kuru bijām uzcēluši kalna nogāzē. Tas bija drīz pēc slavenā Itālijas brauciena. Nezinājām, ka pievienot cukuru šķidrā veidā nav obligāti, un čakarējāmies līdz melnai naktij. Nesapratu, kas tajā ir tik skaists, par ko visi jūsmo. Sākums bija ellīgs. Vēl atceros, kā jūs krusttēva pagrabā ar kājām mīcījāt vīnogas... Bet pirmo vīna pudeli, godīgi sakot, neatceros.

Mārtiņš: – Es atceros, kā mēs pirmajai vīna pudelei uzlīmējām etiķeti. 2010. gadā, kad palaidām pirmo sēriju.
Liene: – Nacionāli romantiskās noskaņās.
Mārtiņš: – Jā! Brīdī, kad uzliec etiķeti, vari teikt, ka vīns ir pabeigts. Tāpat kā gleznojot nereti nevar saprast, kurš triepiens ir pēdējais, jo daudzi mākslinieki uzskata, ka vēl kaut ko var pielikt klāt; arī attiecībā uz vīnu vienā brīdī jāpieņem lēmums – nu gan lejam pudelē.

Tur tas vēl bišķi padzīvo, un, pirms laist tālāk dzīvē, tu uzliec vīnam etiķeti. Lūk, to sajūtu es baigi labi atceros – ka esi ar savām rokām kaut ko paveicis. Pirmo vīnu, ko mēs ar Lieni taisījām, atradām sešus gadus vēlāk, pārkrāmējot noliktavu, pieclitru krūku ar neaprakstāmu šķidrumu. Redzam, kaut kas sarkans. Jāpagaršo, kā citādāk sapratīsi. Atveram – bet ir labs!

Kas tas īsti ir? Sākam tīt bildi atpakaļ, pasmaržojam – mūsu upene. Kad tā bija beigusi rūgt, konstatējām, ka tādu dzert nevar, ielējām traukā un aizmirsām. Tā pieclitrene ceļoja mums līdzi, pārvācoties starp noliktavām.

Jums ir kāds iemīļots tosts?
Mārtiņš: – Pie mums brauc samērā daudz kāzinieku, un galu galā mēs sevi pozicionējam kā svētku dzērienu – svētki ar Latvijas garšu.

Tāds ir jūsu sauklis?
Mārtiņš: – Jā! Un man ir novēlējums cilvēkiem, kuri nolēmuši stāties laulībā. Arī mūsu biznesa sākums, inspirācija īstenībā bija mūsu kāzu brīdis. Septembra sākumā svinējām desmito jubileju. Tas, ko visiem novēlu, ir prasme komunicēt. Atrast kopīgu valodu par to, kas patīk, un arī par to, kas nepatīk.

Vīns ir komunikācijas līdzeklis – veids, kā sākt sarunu un arī turpināt. Mūsu viesu telpā stāv šiltīte: “Vīnā dzimst patiesība.” Zināma taisnība tur ir. Tas ir dzēriens, kuru tu lieto, lai nedaudz atslābtu, nomierinātos, papriecātos un parunātu par to, kam ikdienā varbūt nav iznācis pievērsties. Galvenais taču ir sarunāties!

Rīga no augšas, un būvnieku kļūdas, kas pārtapušas par efektiem. Ciemojamies dzīvoklī jaunajā projektā Pārdaugavā