“Kad pirms vairāk nekā septiņiem gadiem Mežaparkā ieraudzīju pastaigājamies Veimāras šķirnes suni, nodomāju: ja kādreiz man būs māja ar dārzu, man būs tieši tāds suns. Pēc nepilniem trim gadiem tas piepildījās – man tā gribējās suni, kuru glaudīt un ar kuru dauzīties, ka pat uzbūru sajūtu, kā šis draiskulis sagaida mani mājās un kā mēs skrienam pa mežiem un pļavām. Šī doma man nelika mieru, un tā manās mājās nonāca Veimāras putnu suns Rausis.

Kļūstot par suņa saimnieci, mana dzīve mainījās. Pirmām kārtām jārēķinās ar biežāku mājas uzkopšanu, jo smiltis, ko sanes Rausis, un viņa spalvas kļuvušas par vienu no galvenajiem mājas dekoriem. Tas, ka man ir suns, ierobežo arī ciemošanos pie draugiem, ceļošanu uz tālākām zemēm, viesnīcu, kafejnīcu un pat auto izvēli. Mans dzīvesveids ir kļuvis daudz aktīvāks. Kā jau medību sunim, Rausim katru dienu jānoskrien vismaz pieci kilometri, tāpēc gribot negribot man jāseko viņa piemēram. Pat tajās dienās, kad esmu nogurusi, viņš piespiež mani doties uz mežu vai jūru. Pateicoties Rausim, esmu atskārtusi, ka fiziskas aktivitātes dabā, par spīti jebkādiem laika apstākļiem, ārkārtīgi uzlabo pašsajūtu. No suņiem mēs varētu mācīties, kā atrast prieku katrā situācijā un ka priecāšanās par sīkumiem ikdienu padara jautrāku.

Rausis ir greizsirdīgs gan uz manu vīru Jāni, gan dēlu Hugo (3), gan jebkuru vīriešu kārtas pārstāvi. Viņam patīk būt pirmajam, vienīgajam, vismīļākajam, visskaistākajam. Manās super aizņemtajās dienās suns ir greizsirdīgs pat uz to, ka sēžu pie datora. Tādos brīžos viņa 45 kilogramus smagais ķermenis iegulst man klēpī, un purns baksta monitoru.

Kad mūsu ģimenē ienāca Hugo, Rausis, ieraugot viņu pirmo reizi, nedaudz sabijās, taču vienlaikus juta lielu ziņkāri par mazo kunkulīti gultiņā. Tagad abi sadzīvo draudzīgi, respektējot viens otra izdarības. Kad pārnākam mājās, Hugo jau zina –jārāpjas uz augstākajiem krēsliem, lai Rausis, priecādamies par mūsu atgriešanos, netrāpa viņam ar asti. Tā ir tik spēcīga, ka spēj radīt zilumus. Hugo patīk dauzīties ar Rausi. Dažbrīd suns cieš no raustīšanas aiz astes vai ausīm, dažbrīd Hugo tiek nogāzts no kājām suņa aktīvās dabas un straujo kustību dēļ, bet tas viss pieder pie lietas. Konflikti drīz vien tiek atrisināti, un vakaros abi saritinās viens otram blakus un atpūšas. Tomēr, kā jau brāļi, viņi izjūt sāncensību un cīnās par manu uzmanību. Lai parādītu, ka katrs no viņiem ir īpašs, ik dienu izbrīvēju laiku, ko veltīt katram individuāli. Protams, tas ne vienmēr izdodas, un biežāk cieš Rausis, bet es cenšos.

Reizēm man šķiet, ka Rausis nemaz nav suns, jo uzvedas kā cilvēks. Arī viņš pats sevi par tādu uzskata un dara visu to pašu, ko mēs ar vīru un dēlu. Ja visi sēž dīvānā, tad Rausim arī vajag, ja ēdam burkānus, viņš arī, ja braucam mašīnā, tad viņa vieta nekādā gadījumā nav bagāžnieks, suns izmēģinās visus veidus, lai tiktu uz sēdekļiem. Viņš ir laimīgs, kopā ar mums darot visus mājas un dārza darbus, kā arī atpūšoties un iesaistoties pārējās aktivitātēs. Dažbrīd pat šķiet, ka Rausis ar mani runā, kad pārnāku mājās, viņš pilnā balsī sūdzas par to, ko šodien piedzīvojis un cik grūti viņam visu dienu būt vienam. Veimārietis ir saimnieka draugs, kompanjons un sarunu biedrs, ļoti attapīgs suns, kuram dažreiz pietiek tikai ar galvas mājienu, lai saprastu un izpildītu manu vēlmi, protams, ja viņam pašam tas ir izdevīgi.

Ja Rausis tiešām būtu cilvēks, viņš noteikti būtu izcils aktieris vai mākslinieks, kurš rotaļīgā rakstura dēļ vēl nav atzīts kā profesionālis, tāpēc lēkā no vienas lomas uz otru. Viņa elegantais izskats vedina domāt, ka viņš rūpējas par savu ārējo veidolu un spēj būt ļoti cēls un graciozs – līdz brīdim, kad parādās kāds vilinājums, kociņš.

Rausim manī patīk tas, ka es ar viņu čubinos, runājos un stāstu visu, kas man ienāk prātā. Tas, ka dodamies pie dabas un kopā skraidām pa takām, un tas, ka es viņu lutinu. Saka, ka suns esot līdzīgs saimniekam. Zināma līdzība noteikti ir. Mums kopīgs ir kustīgais dzīvesveids un vēlme vienlaikus būt vairākās vietās (labi zinot, ka tas nav reāli). Mums abiem ļoti patīk, ja kāds mūs lutina. Mēs abi priecājamies būt kopā ar tiem, kurus mīlam, un tajā pašā laikā mēdzam no visiem aizmukt, lai baudītu skriešanu dabā, kad vējš purina matus (ausis). Tā ir brīvības sajūta, kas mūs abus tā vilina!”

Guna Puisāne, žurnāls “OK!” / Foto: Toms Norde

Sindija Vilde par mīļākajiem krēmiem un fluīdiem: "Nekāda kosmētika nespēj aizvietot laimīgas sievietes starojumu"