Kur jūs viens otru ieraudzījāt?

Liene: – Deju grupā Dzirnas.

Jānis: –

Stāsts ir mazliet sarežģītāks – Liene dejoja, es jau biju beidzis.

Cik veci bijāt?

Liene: – Oi, to nevar stāstīt!

Jānis: –

Lienei sešpadsmit, man – divdesmit četri.

Sākāt iet uz randiņiem?!

Liene: – Sākumā bija tikai tāda koķetēšana. Neuzskatīju, ka tas būs nopietni, domāju – ai, viņš tikai tā parunājas... Man pievērsa uzmanību arī citi.

Jāni, tu zināji, ka meitēns vēl ir mazs. Patika tik ļoti, ka gribēji pieturēt?

Jānis: –

Ja godīgi, nezināju, ka viņa ir tik maza. To publiski saku pirmo reizi. Man šķita, vidusskolas pēdējā klase – 18–19 gadi. Kad mani uzaicināja uz izlaidumu un tas izrādījās 9. klases izlaidums... Biju stingri šokēts! Protams, aiznesu puķes, uz mājas ballīti arī aizbraucu.

Ko teica Lienes vecāki?

Jānis: – Aktieris vēl nebiju, pieļauju – viņi nezināja, ka man ir tik daudz gadu.

Tobrīd mācījies ekonomistos?

Jānis: –

Nē, biju atbraucis no Amerikas un īsti neko nedarīju. No Lauksaimniecības universitātes ekonomistu maģistrantūras biju aizgājis.

Tev bija vīzija par saimniecību laukos?

Jānis: – Kaut kas tāds, protams, pavīdēja. Bet mācoties sapratu, ka mērķis un intereses ir drusku citādi. Mūsu specialitāte bija reģionālā attīstība un pārvalde. Rupji runājot – izpilddirektori pašvaldībās.

Funkcionāra darbs?

Jānis: –

Jā, augstu plauktu ierēdnis. Man makroekonomika šķita interesanta, taču, pastrādājot Rīgā, apetīte pārgāja. Nu, Latvijā ir tā, kā ir.

Ko meklēji Amerikā?

Jānis: – Pirmām kārtām braucu padomāt, saprast, ko gribu. Jo visi zina, ko negrib, taču – ko grib? Tas ir ļoti būtiski. Ar Lieni arī esam runājuši – tas nepatīk, to negribas, bet ko gribas?! Nav laika padomāt, esam ritenī un visu laiku pukstam. Aizbraucu, un gribot negribot iznāca tā, ka pusgadu meditēju pats ar sevi.

Varēji atļauties neko nedarīt?

Jānis: –

Es strādāju sešas dienas nedēļā. Darbs būvniecībā bija diezgan vienmuļš – desmit stundas dienā dauzi naglas. Un domā. Visu laiku tin sevi cauri, tin, tin... Izdomāju, ka gribu ņemties ar kino režiju. Atbraucu mājās un sapratu, ka īsti nav kur mācīties, tuvākā vieta bija Konkordija Tallinā. Idejas uz pusgadu pačibēja, dauzījos ar puikām riņķī pa Rīgu un tad kaut kā tiku līdz aktieriem.

Pagrieziena punkts esot bijis izrāde Vilkumuižas jaunkundzes?

Jānis: – Tas lika aizdomāties, ka ekonomika īsti nav man domāta. Bija 4. kurss Jelgavā, apmeklēju nodarbības, baigo parādu nebija, bet trūka vilkmes. Aizgāju uz teātri, un pēkšņi kaut kas iekšā sāka brukt...

Liene: –

Es pabeidzu sabiedriskās attiecības augstskolā Turība. Sākumā šķita, ka organizēt pasākumus ir interesanti un forši, bet apbružājoties sapratu – savienot to ar ģimeni nav vienkārši, nežēlīga slodze. Tagad esmu pārdomās, ko darīt turpmāk.

Kādu laiku dzīvojāt Raganā. Tur ir Jāņa vecāku saimniecība?

Jānis: – Jā, cenšamies tur būt bērnu dēļ. Arī tad, kad viņu vēl nebija, diezgan bieži dzīvojāmies pa Raganu. Tur ir miers, klusums, iegūsti kaut ko tādu, ko Rīgā nevar noķert. Padari kaut ko praktisku, jēgpilnu, kam redzi rezultātu...

Tev patīk lauku darbi?

Jānis: –

Jā, bet ne visi. Kopš bērnības ienīstu ravēšanu! Mums nekad nav bijuši lopi, bet dārzā bija ko ņemties. Esmu tur dzimis un uzaudzis, pabeidzu Krimuldas vidusskolu. Pilnīgs Raganas lokālpatriots!

Liene, tevi arī liek vagā?

Liene: – Liek, bet man tā ir sava veida meditācija. Īpaši, kad abi puikas bija mazi, domāju – lūdzu, ielieciet mani vagā! Gribēju izrauties. Tas ir kā piedzīvojums, sevišķi kopīgas talkas – plezīrs ar darbu.

Jānis par bērniem esot sācis domāt jau skolas laikā.

Jānis: –

Protams! Tas sākas tā – kā es esmu radies? Ā, tētis un mamma! Pag – kad izaugšu liels, man arī būs bērni? Laikam jau... Arī tad, kad dauzījos riņķī, nekad nav bijis domas – ai, ģimene nav domāta man. Brīva dzīve, tikai karjera, mans, mans, mans, visu laiku ņemties tikai ap sevi – nē, tas man nekad nav šķitis forši. Padzīvot kādu laiku tā var, jā. Atnāk kāds draugs, kurš ir viens pats, var ballēties, cik grib, rīt nekas nav jādara...

Stāsta, kur ir izceļojies, ko redzējis...

Jānis: – Jā, un mums siekala, protams, notek. Tad paskaties uz saviem bosikiem... Nākamajā dienā viņš atkal zvana.

Liene: –

... un sūdzas, ka neesot kompānijas, vēl kaut kas. Nu, katram savs!

Tava dzīve, Liene, būtu citāda, ja Jānis būtu ekonomists, viņš sešos nāktu mājās no darba...

Jānis: – Varbūt tieši tad nenāktu kārtīgi mājās. Laika būtu vairāk, bet dzīvotu nelaimīgs, ar sevi neapmierināts. Un dauzītos riņķī – iespējams.

Kad sapratāt, ka jūsu attiecības – tas ir nopietni?

Liene: –

Sākumā mēs vienkārši draudzējāmies.

Jānis: – Jā, tas bija tā lēnām, lēnām, lēnām... Līdz jūti – tev tā cilvēka pietrūkst. Tāpēc arī robeža nebija tāda krasa – pārkāpjam, un viss, dzīvojam kopā. Es īrēju dzīvokli, reizi pa reizei Liene palika pie manis, tad – atpakaļ pie vecākiem. Pakāpeniski viss kļuva arvien nopietnāk.

Liene: –

Un tad nāca bildinājums... skaisti! Bijām aizbraukuši uz Tallinu, staigājām pa vecpilsētu, Jānis bija tāds tramīgs. Un tad viņš to pateica. Sākumā pat nesapratu, tas bija negaidīti. Bet uzreiz mēs neapprecējāmies, tas drīzāk bija kā solījums.

Daudzi jaunības karstumā sasteidz, bet pēc tam pārdomā.

Jānis: – Nevar teikt, ka mēs apzināti neforsējām. Pašiem vēl gribējās izdauzīties, pat ne atsevišķi, bet kopā. Neesam bijuši Latīņamerikā, bet Eiropu esam apbraukājuši. Protams, tagad to gribētos biežāk.

Liene: –

Jā, izrauties no ģimenes ikdienas. Bet tas ir pārejoši – skaties, lielie puikas jau tādi, ka vecākus vajag tikai tad, ja sasitas. Viesturam ir četri gadi, Kārlim – trīs.

Jānis: – Vismaz laukos tā ir – palaid ārā un ik pa laikam paskaties, vai kāds nav noslīcis vai nodedzis.

Oho!

Jānis: –

Tas ir normāli. Ir pieteikts, lai viens otru pieskata. Tāpat jau gadās, ka iešauj viens otram pa galvu.

Liene: – Vai sadara blēņas, uzduras uz kāda zara...

Jānis: –

...iesprūst kāja, un paliek karājamies ābelē.

Jūs abi izskatāties tādi kārtīgie...

Jānis: – Oi, nē! Mēs neesam kārtīgi, tieši pretēji, esam trakāki nekā citi, bet spējam savākties. Un palaikam mākam izrauties un iztrakoties. Uztaisām tādu ballīti – līdz sešiem rītā! Lai ir ko nožēlot. Nākamajā dienā acis vaļā nevar dabūt, bet bērni jāpieskata... Nu, tā.

Jums ir dzīvoklis Rīgā?

Jānis: –

Jā, bet ar domu par laukiem.

Domājat par savu māju?

Jānis: – Mums ir zeme, projekts, tiktāl esam tikuši. Šopavasar gribam liet pamatus. Varbūt tas arī nosaka, kāpēc pēdējos divus, trīs gadus dzīvojam bišķi rāmāk. Tas prasa ne tikai finanses, bet arī domu koncentrēšanu. Māja tomēr būs vismaz gadiem piecdesmit, ir jāsaprot, ko un kā.

Kad Jānis pateica, ka būs aktieris, domāji, ka viņš mainīsies?

Liene: –

Laikam nē. Kad Jānis teica, ka pamēģināšot, bija tā – tad jau redzēs.

Īsti nenoticēji?

Liene: – Jānis jau pats tam īsti neticēja. Pati esmu dejojusi, tāpēc saprotu, ka pirms koncertiem nepieciešami mēģinājumi. Protams, reizēm uznāk... ja ne dusmas, tad žēl, ka tētim jābūt izrādē, bet ārā saulaina diena. Nu jau ir puslīdz sakārtots, arī puikas it kā saprot.

Tev nebija bail par aizskatuves teātra dzīvi, kas varētu paņemt Jāni?

Liene: –

Nu, tu jau tam cilvēkam uzticies...

Jānis: – Reizēm jau paņem arī.

Liene: –

Kad Jānim ir pirmizrāžu ballītes, tad gan domāju – es sēžu mājās ar bērniem, kad man būs tāda ballīte?! Varbūt tas, ka otrs var vairāk, bet tu kādā brīdī mazāk, uzsit tādas nevienlīdzības dusmas.

Jāni, tu teici, ka tas ir normāli, ja otrs, redzot, ka mīļotais uz skatuves atdod daļu emociju, kas pienāktos viņam, jūtas mazliet apdalīts. Jo tā nav tikai spēle, arī attiecībās ar partneri ir daļa taisnības. Kā jūs ar to tiekat galā?

Jānis: – Tā baigi dziļi neesam pētījuši, kas notiek Lienes galvā, kad attiecīgā situācijā esmu uz skatuves. No saviem vārdiem neatsakos – pirmām kārtām tā ir spēle (un kā par tādu par to arī ir jādomā), bet tajā vienmēr ir daļa taisnības. Ar gadiem man arvien vairāk šķiet, ka tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir šizofrēnijas variācija. Nevis slimība, bet kontrolēta šizofrēnija. Lienei esmu skaidrojis, ka mēs smadzenēs mākam ielikt tādus kā lomu kārtridžus, pat jau fiziski var just – šovakar esmu šis cilvēks. Pat, ejot uz kafejnīcu, tu citādi kusties, runā, arī uztver cilvēkus. Vakarā izņem kārtridžu ārā...

Tu to proti?

Jānis: –

Jā! Kāds pasniedzējs man teica, lai tam ļoti nopietni pievēršot uzmanību.

Ka nedrīkst ar to kārtridžu iet mājās?

Jānis: –

Jā, un nedrīkst staipīt riņķī. Ja kļūst bīstami – momentā rauj ārā! Ej, dari kaut ko citu, pavēdini galvu. Tas cilvēks acīmredzot bija pietiekami nopietns, lai es noticētu. Ak, Dievs, nevajag būt māksliniekam, mūziķim, dzejniekam vai aktierim, lai aizbrauktu jumts, tikai ļaujies! Visriņķī ir pilns ar tādiem, kam aizbraucis jumts. Ik dienu visapkārt ir, kā teiktu kristieši, kārdinājumi. Kaut vai azartspēles – momentā esi iekšā, un – viss, čau! Tieši tāds pats kārdinājums ir dzīvot galvā, nevis šeit, uz zemes.

Aktierim un režisoram tam ir gandrīz oficiāls attaisnojums.

Jānis: – Jā – es daru savu darbu! Arī Lienei saku: “Es tagad daru savu darbu.” Sēžu un... domāju.

Kā tu, Liene, tiec ar to galā?

Liene: –

Lieku viņu mierā, vismaz mēģinu. Reizēm nesanāk.

Jānis: – No malas ir dīvaini – sēž čalis pie ieslēgta televizora, bet patiesībā neko īsti neredz, kaut kur aizlidojis.

Liene: –

Man šķiet, ka laukos neviens nesaprot, ko tu dari. Meditē pie televizora. Uz dīvāna.

Jānis: – Trīs stundas...

Daiņa Grūbes sieva Marija teica, ka tad, kad “Izraidītajos” vīrs uz skatuves ir tuvībā ar Elīnu Dzelmi, viņa sevi pieķērusi skatāmies garām, sienā un bijusi gatava jebkurā brīdi piecelties un iziet no zāles. Jānim tāda izrāde bija “Nakts vēl nav galā”. Kāda tu, Liene, juties?

Liene: –

Man ļoti patika! Tiešām – tik jutekliska... Skatoties uz Jāni, protams, redzu savu vīru, bet kaut kā... varbūt tāpēc, ka tā bija Ilze Ķuzule, viņa kursabiedrene. Bijušas arī citas izrādes, kur viņš uz skatuves bučojas, pēc tam pārrunājām... Laikam nonācu pie secinājuma, ka tas nav pa īstam.

Jānis: – Izrādē Lācis mēs ar Ditu Lūriņu priekšplānā, tā riktīgi... Biju aizmirsis Lieni pabrīdināt. Ne jau tāpēc, ka baidītos, bet foršāk, ja pirms tam pasaki: “Zini, tur būs kaut kas tāds...” Skūpstos un domāju – jēziņ! Oi, oi, oi... Tūlīt sāksies... Gaidu starpbrīdī: “Nu...?” Jā, izrāde tā un tā. Saku: “Nē, nu, par to...” Liene tā vēsi: “Ā, tas nav galīgi nekas, neko tu tur nedari, tie bija vislielākie meli.” Apmēram – nu, večukiņ, sūdīgi tu spēlē...

Varbūt tu, Liene, arī māki ielikt čipu, ka tas nav jāņem nopietni?

Liene: –

Laikam jau. Un tādu baigo mīlnieku lomu, šķiet, Jānim nav bijis.

Jānis: – Nakts vēl nav galā ir visvis... Bet tur, redz, ir cits stāsts – mēs ar Ilzi esam...

Liene: –

... profesionāli draugi.

Jānis: – Jā. Ceru, Ilze neapvainosies – kā brālis un māsa. Tādi aktieri – čomi, kas spēles laukumā saprotas no pusvārda. Dzīvē – nu, tā... Esam bijuši pie viņiem laukos, viņi – pie mums. Tur laikam nekad nav bijis nekas vairāk, vienkārši – forši cilvēki. Bet ir bijis arī otrādi – ne vienmēr skatītājos bijusi tikai Liene. Viņa dejoja, un pietiekami jutekliski... Tieši Lienei dejā bija tādas mīlētāju lomas – lēnās, izjustās, duetā ar čali – nu, tur varēja saķert kreņķi! Bet, šķiet, vairākas reizes esmu Lienei pat teicis: “Šoreiz bija ideāli, es noticēju, ka jūs viens otru mīlat.” Laikam tā profesija... Vienlaikus tas arī nonivelē. Mēs kļūstam profesionāļi jūtās. Izklausās jocīgi, bet tā laikam ir.

Liene, tu esi uzņēmusies sadzīvi? Jauna, smuka meitene ar izglītību izvēlies vienu bērniņu, otru, tagad trešo. Visi mājas darbi, bez mammas, vecāsmammas, kas palīdz...

Liene: –

Pēdējā laikā Jānis palīdz vairāk. Ir biežās barošanas periods, un viņš dara mājas darbus. Kad puikas bija mazi, Jānim biežāk bija mēģinājumi, tad gan bija grūtāk. Bet... pēc puikām bija pauze, tu ej uz darbu, dzīvo, dzīvo, bet tad saproti – varētu arī trešo...

Gribējāt meitu?

Jānis: – Draugiem stāstām, ka taisījām visādus viherus, lai būtu meita. Liela daļa nopietnu seju klausās. Protams, galvā ielēca doma – būtu feināk, ja būtu meita...

Liene: –

Man atkal likās, ka es ar meitenēm netiktu galā. Man tagad ir armija, puikas, viss ekipējums, drēbes – būtu vienkāršāk. Bet, redz, nu mums ir princesīte, un iezogas arī kas krāsaināks, rozīgāks.

Jānis: – Par to draugi parūpējas. Vēl nebija piedzimusi, kad jau stiepa. Princešu kleitu mums ir, ka tik turies.

Laulājāties baznīcā?

Jānis: –

Nē, it kā jau sapratām, ka baznīca – tas ir tā skaisti un cēli, bet pietrūkst kaut kā īsta...

Tas nav domāts jums?

Jānis: – Tieši tā, mēs to nejūtam. Atliek Dzimtsarakstu nodaļa, bet arī tas nav mūsu.

Liene: –

Toreiz laulāties ārā, dabā īsti nevarēja.

Jānis: – Sapratām – labi, lai būtu dzimtsaraksts, bet tam jāpiešķir kāda jēga. Un izdomājām – sabāzām visu zem sešdesmito – septiņdesmito gadu stila.

Liene: –

Rokenrols!

Jānis: – Tāds kārtīgs – pašu tērpi, kāzu mašīna.

Liene: –

Ielūgumos bijām ierakstījuši dreskodu, lai cilvēkiem vieglāk, parādījuši, kādas aptuveni tolaik bija kleitas, kādi uzvalki. Un tad mūs nāca sveikt... visi kā viens, pat frizūras, grims.

Jānis: – Ar žiguļiem sabraukuši.

Liene: –

Tas bija kaut kas vienreizīgs – paldies visiem viesiem!

Kāzās bija bars aktieru?

Jānis: – Jā, es jau otro gadu biju teātrī, precējāmies 2009. gadā. Bija arī mans Jelgavas klans, ekonomisti. Dzīvoju kojās, deviņi čaļi kopā turējāmies.

Viņi, atšķirībā no tevis, ir normāli ekonomisti?

Jānis: –

Kā kurš. Profesijā, kuru ieguvām, nestrādā neviens. Bet ir baņķieris, privātuzņēmējs, kāds darbojas ostā...

Tev tās zināšanas palīdz? Saki – jūs divus gadus piebremzējat. Ekonomists tevī pārskata ģimenes budžetu?

Liene: – Par ģimenes budžetu – taisnība.

Jānis: –

Man pašam šķiet, ka ne, bet gan jau tā ir. Tā nav, ka pārslēdzos – tagad būšu ekonomists, tagad – aktieris. Man šķiet, drīzāk palīdz sistemātiskums. Ekonomikā ar emocijām daudz neizdarīsi. Ir jābūt solim A, B, C un D. Tas ir domāšanas veids, kuru man nācās lauzt Kultūras akadēmijā. Tur iemācījos domāt citādi.

Liene: – Reizēm tas traucē.

Jānis: –

Protams – gan viena domāšana, gan otra.

Tu izdomāji, ka būsi arī režisors. Tas nozīmē izvēlēties materiālu, iet pie teātra direktora, strādāt ar aktieriem, kas ir tavi kolēģi, prasīt, lai viņi tev uzticas, klausa...

Jānis: – Šajā ziņā varbūt esmu mazliet drosmīgāks nekā citi.

Nav bail aplauzties?

Jānis: –

Ir! Kā visiem. Un esmu arī ļoti daudz un sāpīgi aplauzies. Neskaitāmas reizes.

Liene: – Bet – kas neriskē...

Jānis: –

Redz’, man tas risks ir mazliet cits. Tā ir gadiem krāta doma – izsecināta, iznēsāta, izauklēta. Jaunā ārsta piezīmes es staipīju riņķī divus gadus.

Tas ir izaicinājums arī ģimenei. Kas ir visgrūtākais?

Liene: – Dzīvot pēc teātra grafika.

Jānis: –

Lai gan sarunās ar bijušajiem kursabiedriem esmu dzirdējis arī – wow, acis deg, ka dzīvē var būt tā! Esi neatkarīgs, sistēmas it kā nav, brīvs, nekādu pienākumu... Nav tā – zinu, ka pēc diviem gadiem astoņos celšos, deviņos būšu darbā.

Liene: – Savā ziņā tas dzīvei piedod citādu noskaņu.

Pauls Timrots esot ātri sapratis, ka negrib sevi ierobežot ar tādu darbu – no astoņiem līdz pieciem, tāpēc savu dzīvi organizējis citādi.

Jānis: –

Pauls vispār izsaka šo to tādu, ka... nezinu, gribas pastrīdēties. Esam jau pāris reižu strīdējušies, bet gribētos vēl. Diez kā viņam ar zobu tīrīšanu – tikai tad, kad gribas? Pieceļas trijos naktī un tīra? Diez vai. Ēd, kad sanāk? Nu, ne taču!

Liene: – Veikalā arī vari ieiet tikai tad, kad tas strādā.

Jānis: –

Vari, protams, izdauzīt stiklu un teikt: “Kāpēc mani ierobežo?”

Tu gādā par ģimeni – tev ir formula nepārvērsties par darba zirgu, nesaīgt, nesagumt?

Liene: – No tā īgnuma palīdz izrauties bērni.

Jānis: –

Tu redzi tam jēgu – tava miesa un asinis.

Mērķis ir ne tikai nopelnīt, bet arī būt priecīgam?

Jānis: – Protams! Ar kolēģiem esam sprieduši par haltūrām – tajās var atrast arī kaut ko feinu sev. Piemēram, pasākumi ir ideāla vieta, kur novērot dažādus cilvēku tipus. Tad nav jāiet uz tirgu vai pa ielām jāskatās. Es kā aktieris taču no tā barojos. Stulbi skan, bet man par to maksā naudu. Tas ir sava veida prieks.

Reizēm arī pārstrādājies?

Jānis: –

Tas ir neizbēgami.

Kā nepārdegt?

Liene: – Man šķiet, no tā izrauj arī lauku māja, talkas.

Jānis: –

Vecim vispār ir būtiski darīt kaut ko fiziski. Nav jābūt Švarcenegeram, bet šad tad kaut vai brutāli skaldīt malku. Vai rakt zemi. Tā iztīrās galva! Nākamajā dienā ar prieku lido uz teātri – lai kādi sūdi tur būtu...

Tu esi teicis: ja visu dienu pavadi ar puikām, vakarā ir tāda zombija sajūta – labāk būtu spēlējis teātri...

( Liene pārsteigta paskatās uz Jāni.)

Jānis: –

Diemžēl tā ir. Pēdējās divas vasaras laukos biju auklis. Manā pārziņā bija arī divas māsasmeitas – kopā četri. Visi pieaugušie darbos, es ņemos ar bērniem. Foršas brīvdienas! Loģiski, kādu vakaru, kad šie atbrauc no darba, pirmais, ko daru: “Re, kur bērni – saņemiet!”, un –tālu prom, viens pats.

Kur tu pamūc?

Jānis: – Pastaigāties pa lauku vai uz mežu sēņot.

Ar puikām tu varētu iet makšķerēt.

Jānis: –

Visu var! Pagājušonedēļ ejam pārgājienā – viņi četri, es viens. Labi, pamaldāmies, viņi tikmēr trīs četras reizes sakaujas. Ēšana – vienam to, otram šito, citam vēl kaut ko... Tiešām – vienkāršāk ir spēlēt teātri! Lai gan man vienmēr ir šķitis, ka bērni ir loģisks dzīves turpinājums.

Liene: – Reizēm sēžam un domājam – ko mēs darītu, ja mums viņu nebūtu?

Jānis: –

Kas būtu mūsu sasniegums? Ko mēs būtu sadarījuši tādu, ar ko paši lepotos? Pieņemsim, pat ja es būtu Valsts prezidents, vai es būtu lepns? Nedomāju vis.

Vai iestudējis kaut ko īpašu, varbūt pieteicies provēm ārpus Latvijas...?

Jānis: – Tas viss ir darīts, bet man šobrīd vērtīgāka šķiet ģimene. Tiešām! Nekam citam nav tik liela seguma. Kaut arī bērni, protams, reizēm izbesī un sadusmo.

Liene: –

Jānis visu, kas notiek pirmo reizi, uztver saasināti.

Desmitreiz gāji pie gultiņas skatīties, vai elpo?

Jānis: – Man tā bija ar Viesturu. Naktī mostos: “Liene, neelpo!” Viņa: “Ko tu, beidz, vai nedzirdi – šņāc!” Ā, tiešām, fu... Pēc brīža atkal esmu augšā.

Liene: –

Ar trešo bērnu ir tā – kamēr viņš guļ, labāk neaiztiec, mēģini atgūt spēkus. Tagad lasu par bērnu miegu. Kad bija tāds nemierīgāks vakars, izdarījām visu, soli pa solim, kā aprakstīts, bet tāpat tas bērns nenomierinājās... Biju šokā, kad Viesturs bija mazs. Likās, bērnam ir jāpaēd, jāpaguļ, jānomaina bikses, atkal jāpaēd. Bet viņš aug lielāks un, protams, guļ mazāk. Domāju – kā? Es taču tajā laikā esmu ieplānojusi to, to un to. Tagad vienkārši neplānoju. Ja vajag kaut ko izdarīt, bet šodien neiznāk – nu, varbūt rīt. Tā tu sevi mierini.

Ja nesanāk, nestresojat?

Jānis: – Nestresot ir baigi būtiski – vispār dzīvē. Bieži vadu kāzas un saku: “Tikai, lūdzu, atcerieties, ka viss, ko mēs izdomājam, noteikti nenotiks! Tāpēc nevajag stresot.”

Iesaki ļauties improvizācijai?

Jānis: –

Jā! Arī tas, kas nenotiek pēc scenārija, ir scenārijs. Mēs paši kaut ko sadomājamies, padarām četrus lielus darbus, bet piekto nepagūstam un tāpēc kļūstam dusmīgi.

Diena pagalam...

Jānis: – Jā! Bet tie četri darbi – kas tie tādi? Nebija svarīgi? Tā – viens un divi! – mēs paši sevi zombējam. Taisām morālu pašnāvību. Nesaku, ka esmu labāks. Tieši tāds pats kā citi!

Tev Jānis palīdz atgūties, ja pa māju ar bērniem esi sakreņķējusies?

Liene: –

Jā, viņš paņem lielos: “Mēs ar puikām ejam, jūs palieciet!”

Tu vari Jānim izstāstīt, kā jūties?

Liene: – Protams! Reizēm vakaros, kad noliekam bērnus gulēt...

Jānis: –

Bet tādu baigi dziļo sarunu mums nekad nav bijis. Pirmām kārtām, man šķiet, neviens no mums nezina, kā to darīt.

Liene: – Nu, kā – tu vienkārši izstāsti savu sāpi otram. Labākais, ko vari darīt, – uzklausīt, varbūt kaut ko pateikt.

Jānis: –

Bet dakterēt, norādīt uz kļūdām – nē. Tas ir bīstami.

Liene: – Tu jau arī to nevari.

Dot padomus, regulēt, būt par psihoterapeitu?

Jānis: –

Nu, beidz! Ne velti tie cilvēki mācās, ne velti tas ir gadsimtiem pētīts un analizēts. Bet cilvēcīgi parunāties – protams.

Liene: – Kad ir brīvs, vakarā forši pasēžam ar vīnu.

Ko brāļi teica par māsiņu?

Liene: –

Oi, cik lepni bija!

Jutās lieli?

Liene: – Nenormāli!

Jānis: –

Vecākais vispār – katru rītu pirmais, ko dara, – samīļo māsu.

Liene: – Sabučo, atnes savu Mīļpeli, kuru vispār nelaiž no rokām, jo tā ir viņa īpašā, bet vienmēr iedod to arī māsai. Vēl šorīt Viesturs teica – kad Elzai būšot dzimšanas diena, viņš nopirkšot viņai peli.

Re, kā – māsiņu tomēr vajadzēja, vai ne?

Liene: –

Laikam gan, lai arī tās dzimumu enerģijas būtu līdzsvarā. Arī mazais brālis māsu lutina.

Viņš vairs nav mazākais.

Jānis: – Viņš arī pirms tam tā nejutās. Redz, viņiem tā atšķirība ir tik maza, gads un divi mēneši, ka spriedām – daudzas problēmas, ko mēs neizprotam, rodas tāpēc, ka viņi ir tik tuvu viens otram. Izlasījām, ka mazākais vecāko uztver kā dvīņubrāli.

Liene: –

Pseidodvīņi vai kā viņus sauc.

Jānis: – Daudzi konflikti rodas tāpēc, ka viņi domā kā dvīņi, lai gan tādi nav. Mazais nevar šo to izdarīt tajā pašā līmenī – vai nu nevar izteikt sarežģītu vārdu, jo mēle mežģās, vai nevar tik ātri aizskriet, un rodas konflikts.

Liene: –

Skatāmies raidījumus, lasām žurnālos par to, kā vajadzētu audzināt tāda vecuma bērnu, bet... uz mūsu ģimeni tas īsti nedarbojas.

Reizēm viņiem padziedi šūpuļdziesmas no diska?

( Jānis ir iedziedājis dziesmu diskā Tēti dzied šūpuļdziesmas – Red.)

Jānis: – Viesturam kādu pusgadu tā bija mīļākā dziesma.

Liene: –

Pēdējā laikā gan viņi nav prasījuši, lai dziedam, tagad ir pasaku periods.

Jānis: – Katru vakaru grāmatas.

Liene: –

Un pusdienlaikā! Bet vienu periodu mēs tikai dziedājām.

Jānis: – Ja esmu klāt, tik prasa: “Aizmigt saldā miedziņā, aizmigt saldā miedziņā...” Ja mamma, tad Velc, pelīte vai Aijā, žūžū. Kad braucam ekskursijā, teiksim, uz Kurzemi, zinām – tagad vajadzētu, lai viņi atpūšas, kad kāps ārā, būs spēks. Uzliekam to dziesmu, un pēc brīža – jā, guļ.

Pirms pāris gadiem teici, ka iestudēsi izrādi par īsto mīlestību.

Jānis: –

Tas vēl nekur nav pazudis – domas auklējas, nēsājas riņķī.

Tev ir konkrēts stāsts?

Jānis: – Mums ir īsto sērija – nupat jau sešas izrādes. Tur, redz, esam gan dramaturgi, gan režisori, gan aktieri, gan scenogrāfi, gan mūziķi.

Ļoti radošs, brīvs process?

Jānis: –

Jā! Daudz arī klūpam, bet tas ir mūsu projekts, tā mēs to saprotam. Un, jā – viena tēma, kas virmo gaisā, ir par mīlestību. Katrs stāstām savas lietas.

Mūžīgais jautājums: kas īsti ir mīlestība – kaislība, pacietība, paļaušanās...? Ko teiktu jūs?

Liene: – Viss kopā!

Jānis: –

Un vēl kādi septiņpadsmit astoņpadsmit komponenti...

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Toms Norde

"Ojār, piedod, bet tas ir mans diplomdarbs" - saruna ar Nacionālā teātra izrādes ART režisoru Jāni Vimbu